Gan pirms iestāšanās ES, gan pēc tam tiek rīkotas regulāras aptaujas, lai uzzinātu, ko mēs, Latvijas iedzīvotāji, domājam par šo «kantori».
Gan pirms iestāšanās ES, gan pēc tam tiek rīkotas regulāras aptaujas, lai uzzinātu, ko mēs, Latvijas iedzīvotāji, domājam par šo “kantori”. 2005. gada jūnijā sabiedriskās domas aptaujā tika noskaidrota Latvijas iedzīvotāju attieksme pret Latvijas dalību ES.
Jāteic, nav nekā iepriecinoša eirooptimistiem. Pētījuma rezultāti liecina – pozitīvi mūsu valsts iekļaušanos 25 valstu savienībā vērtējuši 29,9 procenti iedzīvotāju. Ja ņem vērā, ka mēnesi iepriekš pozitīvi par to izteicās 35,9 procenti, tad optimisma kritums ir visai pamatīgs. Vienlaikus palielinājies to cilvēku skaits, kas pret dalību ES ir noskaņoti negatīvi – 25,5 procenti. Maijā “negatīvistu” bija 20,1 procents. Atbildi “ne laba, ne slikta lieta” izvēlējās 42 procenti aptaujāto. Kā jau kuršu vikingiskā un azartiskā gara mantiniekiem pieklājas, Kurzemē dzīvojošie vairumā gadījumu ES izvēlējušies par “labu esam”. Optimisti bijuši arī iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 24 gadiem, ar augstāko izglītību, latvieši, lauku apvidos dzīvojošie, kā arī tie, kuru mēneša ienākumi uz ģimenes locekli mēnesī pārsniedz 121 latu. Atbildi “ne laba, ne slikta lieta” biežāk izvēlējušies vidzemnieki ar pamatizglītību un vecumā no 40 līdz 54 gadiem. Mums, zemgaliešiem, Latvijas dalība ES “slikta lieta” šķitusi kopā ar tiem, kas ir vecāki par 55 gadiem, cittautieši, nestrādājoši un tiem, kuru vidējie ienākumi mēnesī uz vienu ģimenes locekli ir no 86 līdz 120 latiem.
Tiktāl par aptaujām un mūsu attieksmi. Atliek jautājums – kāpēc? Sava tiesa vainas ir tam, ka esam rekordisti inflācijas ziņā. Protams, nav patīkami apzināties, ka esam pirmie “no otra gala”, tajā pašā laikā valdība un politiķi var atteikt – kādam vienalga būtu jāatrodas saraksta apakšgalā. Dzelžains arguments, kuram var piekrist, ja vien pats nedzīvotu visā tajā jezgā.
Var atstāstīt sarunu ar kādu ministriju vadošu kungu. Runa ne tik daudz par to, kā glābt, bet par attieksmi pret dzīvi filosofiskā izpratnē. Pirms dažiem gadiem kādā dienvidzemē bija liels starptautisks pasākums, kurā no dažādiem aspektiem tika lemts, ko darīt ar visur plaukstošo korupciju. Mūsu ministrs laikā, kas viņam bija atvēlēts runai no tribīnes, kaisīja pelnus uz galvas, stāstot, cik Latvija ir korumpēta, un izmisis aicināja vai visas Zemes valdības palīdzēt tikt galā ar šo nelietīgo hidru. Efekts esot bijis iespaidīgs. Gandrīz katras valsts delegāts uzskatījis par pienākumu, līdzjūtīgi spiežot roku, dot kādu padomu. Tajā pašā laikā kādas mūsu kaimiņvalsts pārstāvis (ne īpaši lielā ministrijas amatā) visiem izbrīnīts taujājis: “Kas tā korupcija vispār ir?” Uzzinājis visas šā kriminālā nodarījuma pazīmes un identifikācijas iespējas, delegāts apmierināts visai pasaulei paziņojis, ka turpmāk viņa valsts šim jautājumam pievērsīs lielāku uzmanību un pēc gadiem desmit ziņos par rezultātiem. Kā “Ziņām” vēlāk stāstīja mūsu valsts delegāts, šāda “antiņa” tēlošana no valsts imidža veidošanas viedokļa bijusi gana rezultatīva. Par ārvalstu investīciju apjomu un iedzīvotāju atalgojuma līmeni varam viņus tikai apskaust. Nav jau korupcijas līmenis viņiem lielāks kā mums. Svarīgi atrast īsto spēka pielikšanas punktu.
Kāds tam sakars ar eiroskepsi? Mentāli esam sevi pozicionējuši kā mazohisti. Mīlam žēloties par slikto dzīvi. Un visbeidzot – vai kāds mums pagājušajā gadā nopietni solīja leiputriju rīt uz brokastlaiku?
