Katra trešā Latvijas cietumos ieslodzītā persona neizcieš tiesas piespriestu brīvības atņemšanas sodu, bet gan tikai gaida lietas iztiesāšanas dienu vai notiesājoša sprieduma stāšanos spēkā.
Katra trešā Latvijas cietumos ieslodzītā persona neizcieš tiesas piespriestu brīvības atņemšanas sodu, bet gan tikai gaida lietas iztiesāšanas dienu vai notiesājoša sprieduma stāšanos spēkā (šā gada 1. jūlijā cietumos tika turētas 7402 personas, no kurām 4989 jeb 67 procenti izcieta piespriesto brīvības atņemšanas sodu, pārējiem 2413 bija piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums). Situācija ar apcietinājuma kā drošības līdzekļa piemērošanu varētu šķist diezgan laba, ja spriežam tikai pēc sausajiem cipariem.
Gan Latvijas Satversme, gan vairāki starptautiskie dokumenti atzīst cilvēka brīvību kā vienu no pamattiesībām. Tās ierobežošana pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos, tāpēc uz aizdomās turēto un apsūdzēto apcietināšanu būtu jāraugās kā uz īpašu, nevis ikdienišķu praksi.
Sabiedrības vēlme dzirdēt, ka noziedznieki tiek notiesāti, nevis atbrīvoti no kriminālatbildības, ir saprotama, tomēr jāuzsver, ka apcietinājums nav sods, bet gan drošības līdzeklis. Par soda mēru tiesa lemj, izskatot krimināllietas materiālus un vispusīgi izvērtējot savāktos pierādījumus, savukārt apcietinājumu kā kriminālprocesa drošības līdzekli piemēro, neizlemjot, vai cilvēks ir vainīgs viņam inkriminētajā likumpārkāpumā. Apcietinājuma mērķis ir novērst personas izvairīšanos no izmeklēšanas un tiesas, nepieļaut traucēšanu patiesības noskaidrošanai krimināllietā, liecinieku ietekmēšanu un apdraudēšanu, kā arī jaunu noziegumu izdarīšanu.
Viens no paradoksiem ir fakts, ka bieži vien tiesnešiem ir vieglāk atļaut personas apcietināšanu, nekā to atteikt. Gan sabiedrībā, gan juristu vidū joprojām dominē viedoklis: faktam, ka persona izdarījusi smagu noziegumu, ir izšķiroša nozīme, lemjot par apcietinājuma piemērošanu. Sankcionējot apcietinājumu personai, kura apsūdzēta vai tiek turētā aizdomās par smaga nozieguma izdarīšanu, tiesnešu darbs diez vai pelnīs nopietnu kritiku. Savukārt atteikšanās apcietināt tādu personu bieži izraisa diskusijas par tiesnešu korumpētību, lietas izmeklēšanas traucēšanu un pat profesionālo neatbilstību amatam. Kā piemēru varētu minēt gadījumu, kad negatīvu reakciju izraisīja tiesas lēmums neapcietināt personu, kas 18 gadu laikā pēc savas vecmāmiņas nāves turpināja saņemt viņai it kā pienākošos pensiju. Inkriminētais noziegums krimināllikumā atzīts par sevišķi smagu, tomēr acīmredzams, ka nav nepieciešamības pēc tāda drošības līdzekļa kā apcietinājums piemērošanas.
Ievērojot apcietinājuma juridisko dabu un apzinoties tā atšķirību no brīvības atņemšanas soda, tā piemērošanai visos gadījumos jābūt rūpīgi izvērtētai un pamatotai. Lemjot par personas apcietināšanu, svarīgi ir visi fakti – gan tie, kas attiecas uz izdarīto pārkāpumu, gan tie, kas raksturo personu.
Apcietinājumam jābūt pamatotam ne tikai dienā, kad lemj par šā drošības līdzekļa piemērošanu, bet arī jebkurā brīdī, kamēr persona atrodas ieslodzījumā. Pēc apcietinājuma sankcionēšanas nedrīkst uzskatīt, ka persona jātur ieslodzījumā līdz notiesāšanas dienai, bet vienīgais iespējamais sods pārkāpējam ir brīvības atņemšana.
Stereotipi un apcietinājuma būtības nepareiza izpratne joprojām negatīvi ietekmē tiesnešu praksi šā drošības līdzekļa sankcionēšanā. Tāpat kā pirms pieciem gadiem tiesneši ne vienmēr vispusīgi izvērtē apcietinājuma piemērošanas lietderīgumu un objektīvo nepieciešamību pēc tā. Ir samazinājusies, bet joprojām nav izzudusi prakse, kad tiesneši neargumentē lēmumu par apcietinājuma piemērošanu, bet vien standarta veidlapā pasvītro vārdus un norāda, ka persona var izvairīties no izmeklēšanas vai izdarīt jaunu noziedzīgu nodarījumu, kaut gan nav nekādu faktu, kas varētu apstiprināt šos secinājumus. Arī atsakoties no veidlapu lietošanas, vairāki tiesneši tomēr turpina izmantot šabloniskos formulējumus un izvairās no konkrēto gadījumu dziļākas analīzes. Lemjot par apcietinājuma piemērošanu, tiesneši bieži neizvērtē tā samērīgumu vai dara to vienpusēji, uzskatot, ka persona jāapcietina izdarītā nodarījuma smaguma dēļ, nepievēršot uzmanību personas raksturojumam un citiem lietas apstākļiem. Tiesu praksē, lemjot par apcietinājuma piemērošanu, salīdzinoši reti tiek vērtēta iespēja un lietderība piemērot citus, ar ieslodzīšanu nesaistītus, drošības līdzekļus. Lai pozitīvi ietekmētu tiesnešu praksi apcietinājuma piemērošanā un novērstu tajā kļūdas, ir svarīgi turpināt juristu diskusiju par apcietinājumu un uzraudzīt tā piemērošanu Latvijā.
Saīsināti no www.politika.kv
