Ar profesora Zigurda Saliņa atļauju publicējam vēl dažus stāstus no viņa nesen iznākušās grāmatas.
Ar profesora Zigurda Saliņa atļauju publicējam vēl dažus stāstus no viņa nesen iznākušās grāmatas.
Ievainots postenī
Kādā vasaras dienā no Sabiles slimnīcas pienāca ziņa, ka Līču uguns novērošanas tornī dežurantu sakodusi odze. Par pieļautajiem nelaimes gadījumiem tajā laikā smagi tika sodīti atbildīgie darbinieki. Proti, nepiešķīra ceturkšņa prēmijas. Taču ļoti mīklaini šķita, kā tornī 42 metru augstumā virs zemes, cilvēku var sakost odze. Jāpiebilst, ka dežuranta pienākumus toreiz pildīja kāds čigānu tautības vīrs.
Sākumā cietušais pastāvēja uz to, ka odze viņam tiešām iekodusi, pildot dienesta pienākumus. Kad viņam tika paskaidrots, ka tam neviens neticēs, viņš galu galā izstāstīja patiesību. Proti, sēžot tornī, viņam uznākusi lielā vajadzība. Nokāpis lejā, nokārtojies, bet tā kā papīra nav bijis, plūcis sūnu. Tajā bijusi odze, kas viņam iekodusi pirkstā. Tā tika sastādīts akts nevis par nelaimes gadījumu darbā, bet gan saistībā ar darbu.
Ar čigāniem mežniecībai bija jāsadzīvo labi, jo vasarās viņi dzīvoja mežos, lasīja ogas un bija galvenie ziņotāji un pirmie dzēsēji, ja kaut kur bija izcēlies ugunsgrēks.
Pāvuls aicina ieliet
1979. gada nogalē Liepājā notika darbaļaužu tikšanās ar radošo profesiju pārstāvjiem, to vidū bija arī populārie kinoaktieri Gunārs Cilinskis un Eduards Pāvuls. Nākamajā dienā Liepājas rajona Mednieku un makšķernieku biedrības priekšsēdētājs Vilmārs Aļeckis Gremzdas mežos rīkoja medības, kurās piedalījās arī Cilinskis un Pāvuls.
Pirms pusdienām mednieki sāka pulcēties pie ugunskura. Tuvumā atskanēja saucieni: “… Šņabi! Šņabi! Šņabi!” Pēc neilga laiciņa atkal tas pats: “Šņabi! Šņabi!” Tad Eduards Pāvuls uz šiem saucieniem reaģēja un noteica: “Nu, ielejiet taču tam cilvēkam šņabi, lai kļūst mierīgs!”
Mednieki sāka smieties un paskaidroja, ka Šņabis ir meža meistara Voldemāra taksīša vārds.
Kurinātāja paskaidrojums
Talsu MRS Stendes katlu mājas katli tika kurināti gan ar zāģu skaidām, gan ar atgriezumu malku. Viens no tur strādājošajiem kurinātājiem bija visai atraktīva persona Fricis. Visi gan viņu labāk pazina ar iesauku Ūsiņš mazo, Hitleram līdzīgo ūsu dēļ. Vispār jau Ūsiņš bija lāga vīrs, liels stāstnieks, kas vilku no meža izmelos.
Tad nu kādā vēlā marta vakarā, tieši tad, kad maiņa bija Ūsiņam, katlumāju pārbaudīt ieradās ceha priekšnieks un tehniskais vadītājs. Abi konstatēja, ka darba gaisotne pārbaudāmajā objektā nevalda. Kurtuve uz izdzišanas robežas, bet pie galda visai labīlā stāvoklī kņubē kurinātājs, kuram pēc grafika tur nemaz nebija jābūt. Toties galvenais darba darītājs Ūsiņš gulēja uz lāviņas ciešā miegā. Pārbaudītāji sastādīja aktu. Jau nākamajā dienā Ūsiņš tika izsaukts uz arodbiedrības sēdi. Arodbiedrības šefs Gunārs nolasīja gan sastādīto aktu, gan vainīgā paskaidrojumu, kura saturs bija apmēram šāds:
“Šā gada 20. martā strādāju katlu mājā. Iemetu priekškurtuvē resnu apses kluci ar cauru vidu. Kad nākamo reizi gribēju piemest malku, no minētā apses kluča izlidoja divas palielas lapsenes un man iekoda galvā. Sapratu, ka drīzumā iestāsies klīniskā nāve, tāpēc aizskrēju uz garāžu, kur jau vairākus gadus glabāju pudeli ar spirtu. Izdzēru to un ar pēdējiem spēkiem piezvanīju kolēģim, lai nāk mani nomainīt. Un tad man pazuda attēls. Vēlāk no kolēģa uzzināju, ka naktī katlu mājā bijusi priekšniecība. Ļoti žēl, ka tā nesniedza man pirmo medicīnisko palīdzību.” Datums, paraksts, punkts. Sākās diskusija. Vai spirta pudeles izdzeršanu varētu pielīdzināt klīniskajai nāvei? Vai martā cilvēkus var sakost lapsenes un kā tās var tikt ārā no kurtuves? Jautājumu bija vairāk nekā atbilžu. Ūsiņu no darba tomēr neatlaida, lai arī arodbiedrības piekrišana tam tika dota.
