Pēdējā laikā degvielas uzpildes stacijās novēroti vairāki cenu rekordi. Vai tam ir objektīvi iemesli, vai to ietekmē arī kādi «zemūdens akmeņi»? Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts šajā sakarā nolēmis veikt pētījumu.
Pēdējā laikā degvielas uzpildes stacijās (DUS) novēroti vairāki cenu rekordi. Vai tam ir objektīvi iemesli, vai to ietekmē arī kādi “zemūdens akmeņi”? Latvijas Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūts (LZA EI) šajā sakarā nolēmis veikt pētījumu. Par degvielas cenām, inflāciju un Latvijas ekonomiku kopumā “Ziņu” saruna ar ekonomikas doktori LZA EI direktori Raitu Karnīti.
Vai ir pamats uzskatīt, ka degvielas cenas Latvijā ir nepamatoti augstas?
Pieņemu, ka līdz pamatojumam mēs ar laiku nonāksim, taču jau tagad man ir aizdomas, ka cena ir pārāk augsta. Tā ir gandrīz vienā līmenī ar ES un citām labklājības valstīm. Tas ir neparasti, jo cenu un labklājības līmeņi parasti saskaņojas. Latvijā kā strauji augošā ekonomikā peļņas daļa ir diezgan liela, savukārt akcīzes nodoklis un darba izmaksas ir zemākas nekā citās ES valstīs. Nepamatoti augsta šī cena varētu būt, raugoties no valstiskā viedokļa. To visu vēlamies noskaidrot ar savu pētījumu.
Vai ir iemesls runāt par kādu slēptu vienošanos?
Jā. Ir zināms, ka Latvijas degvielas tirgū ir daudz spēlētāju, tādēļ vienošanās it kā nevarētu būt, taču mazākajiem uzņēmumiem ir ierobežota konkurētspēja augsto kvalitātes prasību dēļ, tādējādi iepirkumi ir mazāki, līdz ar to dārgāki. Savukārt lielo tirgotāju ir ļoti maz, no kā jāsecina, ka tirgus koncentrācija ir samērā augsta. Ņemot vērā, ka intereses visiem ir kopējas, pieļauju, ka savstarpēji saskaņota cenu politika tomēr varētu būt. Aizdomas pastiprina tas, ka, saasinoties runām par monopolstāvokli, tirgus līderim “Statoil” līdzās uzrodas vēl arī citi līderi no “lielā piecnieka”. Stāvokli tirgū tā nevarētu izmantot, ja cīņa par klientu būtu skarbāka. Taču klienti pieņem šo augsto cenu, un tie, kas nav tik bagāti, taupa uz pārtikas un apģērba rēķina. Cik ilgi? Kāpjot cenai, būtu jāsamazinās arī degvielas patēriņam, taču tā nenotiek. Tas ir neizskaidrojami. Domāju, ka lielu lomu spēlē kredītu un fondu nauda, un DUS izmanto situāciju. Atsauces uz pasaules cenām pārsvarā ir nekorektas un nevietā, jo tirgotā degviela ir iegādāta iepriekš.
Kas tiks darīts jūsu iecerētā pētījuma ietvaros?
Pamatojoties uz pieejamo informāciju, mēs rēķināsim un salīdzināsim ilgtermiņa dinamikas divos virzienos – par cenu un tirgu. Pētīsim, kāds ir cenas teorētiskais lielums, ar ko tas atšķiras no tirgū sastopamā, raudzīsim, kāda ir cenu dinamika Latvijā, citās Eiropas valstīs un pasaules tirgū, kā inflāciju ietekmē degvielas cena un kā – vienkārši ažiotāža ap to. Par rezultātiem informēsim sabiedrību, sadarbosimies ar Finanšu ministriju un degvielas tirgotājiem. Ja atklāsies cenu nepamatotība, tad būs jāveido īpaša valsts politika. Šādos apstākļos vienīgā politika būtu radīt šim tirgum patiesu konkurentu.
Kā šī politika varētu tikt īstenota?
Tā varētu būt kāda no degvielas firmām, piemēram, izraudzīta konkursā, kas ar valsts atbalstu to apņemtos darīt. Domāju, tas brīva tirgus apstākļos ir “visnevainīgākais” veids, kā atrisināt sasāpējušus jautājumus. Citu risinājumu praktiski nav, ņemot vērā, ka lielākie degvielas tirgotāji ir multinacionālās kompānijas, pret kurām rokas vicināt nav ieteicams. Esam apsolījuši, ka mums būs brīvs tirgus, jebkura cita vēršanās pret firmu, izņemot konkurences radīšanu, tiktu uzskatīta par uzbrukumu investoram, iejaukšanos brīvajā tirgū un varētu novest pie tiesu darbiem.
Kādēļ pašlaik degvielas tirgū nevar novērot sīvu konkurenci?
Savulaik pašreizējais premjers precīzi konstatēja cēloņus, kādēļ pašlaik situācija ir tāda, kāda tā ir. Pirmkārt, tirgu daļēji attīrīja, uzstādot augstas kvalitātes prasības, kas ir spēkā joprojām. Tas mazajiem uzņēmumiem neļāva paplašināties. Otrkārt, lielajiem degvielas tirgotājiem nevajadzēja ļaut apvienoties. Pasaules tendences ir globalizācija un centralizācija, tas ir bīstami visās nozarēs. Dažkārt ar to var samierināties un veidot atbilstīgu valsts politiku, bet tirdzniecībā tas nav vēlams. Līdzīga situācija drīz radīsies arī pārtikas tirdzniecībā. Uzņēmumu īpašniekiem ir kopīgas intereses – pēc iespējas augstāka cena, un tam nav šķēršļu. Kamēr pircēji augsto cenu pieņems, process turpināsies.
Jūs minējāt, ka patērētāji ar savu rīcību varētu ietekmēt degvielas cenu. Kā?
Lai to panāktu, vajadzīgs jauns konkurents, kas ienāktu tirgū kā “streiklauzis”, piemēram, caur ārvalstu investīcijām. Ar esošajiem vienoties būtu daudz grūtāk, viņi jau ir uzņēmuši sev vēlamo kursu. Ja šodien patērētājs izlemtu sākt izmantot citas DUS pakalpojumus, tā neiegūs tik daudz kā nākamajā dienā paceļot cenu. Cenu starpība – santīms litrā – nav izšķiroša, kamēr saglabājas pieprasījums.
Vai jauna, ietekmīga spēlētāja iesaistīšanās degvielas tirgū neradītu draudus, ka tas ar laiku pieslietos tagadējiem līderiem un viss sāktos no gala?
Lai tā nenotiktu, konkurenta radīšanai, virzīšanai un noturēšanai, iespējams, būtu jānotiek ar tiešu valsts atbalstu. Ja tirgū jaunajam dalībniekam būtu nevis jāielaužas, bet tas varētu bez problēmām ienākt, lai piedāvātu augstas kvalitātes degvielu par viszemāko cenu, pašreizējie tirgotāji, lai nezaudētu klientus, arī būtu spiesti pārskatīt savu cenu politiku. Šāda metode ir plaši pazīstama arī citās nozarēs. Piemēram, Īrijā par ES līdzekļiem tika radīts konkurents valsts vienīgajai telekomunikāciju kompānijai. Rezultātā sabiedriskajam regulatoram vajadzēja noteikt nevis cenas augstāko, bet zemāko limitu.
Energoresursu sadārdzināšanās rada sniega bumbas efektu inflācijai, papildu slogs būs arī PVN piemērošana apkurei nākamgad. Vai ir veids, kā spējo sadārdzinājumu varētu kaut mazliet apturēt?
Jautājums ir – vai to vajag? Viena lieta ir, ja cenu kāpums notiek stihiski, otra – ja tas tiek novērots un regulēts. Ja inflācija tiek, tā sakot, “novadīta” ar regulējošiem un ļoti taisnīgiem sociāliem pasākumiem, tā zaudē savu draudīgo raksturu. Pircējam inflācija ir bīstama tādēļ, ka viņam nav naudas. To var risināt ar sociālo politiku, algu un pabalstu paaugstināšanu. Ja valstī būtu šāds process, cilvēki saņemtu vairāk naudas, tā cenas varētu izlīdzināties. Taču mums algas un pabalsti ir kritiski zemi, arī inflācijas kāpums ir novēlots. Kad Latvija dižojās ar zemo inflāciju, citas valstis līdzgaitnieces to jau bija piedzīvojušas. Nesaprotu, kā tagad var runāt par kaut kādu algu ierobežošanu! Kam tad ierobežos? Valsts darbiniekiem? Jau tagad valsti pārvalda bērni – neizveidojušies speciālisti, kas ir gatavi strādāt par zemu atalgojumu. Kādu sabiedrību mēs gribam iegūt? Skolās jau tagad strādā pensionāri, un sekas ierobežojošiem pasākumiem būs daudz smagākas. Izpatikšanai un parauginflācijas turēšanai tās jau ir manāmas – cilvēki brauc prom no Latvijas, pietrūkst speciālistu, daudzas nozares ir mazattīstītas, jo neviens tajās nevēlas strādāt. Starptautiskajām institūcijām ir viegli teikt – jums vajag ierobežot inflāciju. Bet rīt tās pateiks – jums nav attīstīta izglītība, sociālie pabalsti, jums vispār nekā nav.
Ekonomikas ministrs ierosinājis inflācijas bremzēšanas nolūkos samazināt PVN likmi pārtikai. Vai, jūsuprāt, tas sasniegtu vēlamo efektu vai palielinātu tirgotāju peļņas daļu?
Esmu pārliecināta, ka pēdējais variants. Kaut gan ES ir diferencētas PVN likmes dažādām precēm, Latvijā šajā gadījumā tas būtu tikai “skaists solis”. Tirgotāji turpinās paaugstināt cenas, kamēr vien tirgus tās pieņems. Kad plauktos produkti sāks pūt, tās pazeminās.
Vai valdība, lai uzlabotu situāciju, varētu izmantot vēl kādu instrumentu?
Tieša valsts iejaukšanās parasti notiek, kad inflācija ir kritiska. Nedomāju, ka pašlaik tā ir, lai gan 5 – 7 procenti ir nepatīkami mūsu maciņiem. Valstij arī jāzina, kurā jomā iejaukties. Pašlaik šķiet, ka kritiska situācija ir nekustamo īpašumu tirgū, kur nauda maļas bez jēgas, ir liels spekulatīvo darījumu īpatsvars. Tur varbūt varētu veikt kādus pasākumus, piemēram, īslaicīgu darījumu nodevu veidā.
Kāda pašlaik ir Latvijas ekonomika kopumā?
Tā noteikti ir īpatnēja. Visu Baltijas valstu ekonomikas ir savdabīgas, daudz skarbākas, liberālākas nekā vecajās un arī jaunajās ES dalībvalstīs. Eksistē varai ērts modelis – dzīvojiet, kā mākat –, līdz ar to sociāli nozīmīgajās jomās, piemēram, veselībā, izglītībā, strauji palielinās “brīvā tirgus daļa”. Šis modelis vienlaikus ir arī eksperimentāls – kā laboratorija ar žurciņām. Atceros kuriozu, kad ārvalstu seminārā divi tā dalībnieki apsprieda, šķiet, Latvijas sociālo reformu – viņi to (reformu) sekmīgi ieviesa, kā viņi ir izdzīvojuši?
Visbeidzot – kas ar Latvijas ekonomiku notiks nākotnē?
Raugoties no nacionālo interešu viedokļa, mums nav nekā, kas tās aizsargātu ekonomikā, ir tikai pieticīgās “kalpu” algas. Tas, šķiet, ieilgs. Ja būtu gudra ekonomiskā politika, tā censtos nacionālo uzņēmēju aizsargāt, lai nevis no Latvijas pievienoto vērtību prom vestu ārzemnieki, bet lai Latvijas uzņēmēji pēc šīs vērtības ietu citās valstīs. Bet attīstība būs augsta, jo pašlaik mūsu līmenis ir zems, turklāt jāatklājas būs arī daļai ēnu ekonomikas. Iespēju ir daudz, peļņas normas – augstas, jautājums ir, cik lielu daļu pieauguma saņems Latvija un cik – ārvalstu kapitāla turētāji.
