Atkarība atstāj pēdas cilvēka personībā. Jelgavas atkarību profilakses kabineta vadītāja Mārīte Ose uzsver, ka jebkura atkarība ir jāārstē.
Atkarība atstāj pēdas cilvēka personībā. Jelgavas atkarību profilakses kabineta vadītāja Mārīte Ose uzsver, ka jebkura atkarība ir jāārstē. Tomēr viens jautājums ir, ja vecākiem nepatīk laiks, ko bērns pavada pie datora, cits – ģimenes atbildība par to, kur vispār bērns pavada brīvo laiku. Kaut arī ļoti postoša, datoratkarība, iespējams, ir mazāk bīstama.
“Ja bērns ir atstāts novārtā, jo vecāki aizņemti darbā, un šāda situācija ir diezgan tradicionāla, tad nav izslēgts, ka sēdēšana pie datora ir labākais, ko bērns izvēlējies. Sliktāk, ja viņš savos bezmērķīgajos klaiņojumos realizētu citas atkarību veicinošas nodarbes, ko piedāvā ielu kompānijas,” domā M.Ose. Pie Mārītes nāk visu veidu atkarīgie, tomēr, kopš viņa dodas uz informatīvajām stundām skolās, atkarību profilakses kabinetā ierodas arvien vairāk jauniešu, kas vēl nav kļuvuši atkarīgi. Prieks, ka šis skaitlis ir trīsreiz lielāks par atkarīgo apmeklētāju skaitu. Aizvadītajā periodā sniegtas konsultācijas 166 atkarīgajiem un 412 jauniešiem, kas atkarību slieksnim dažādu sociālu un psiholoģisku apstākļu dēļ ir pietuvojušies, bet to vēl nav pārkāpuši. Šis kabinets kļuvis par jauniešu uzticības kabinetu. Iespējams, tam būtu jādod vēl otrs nosaukums un zem “atkarību profilakses” jāpieraksta arī, piemēram, “uzticības kabinets”. Uztverot pavirši, tas var likties maznozīmīgi, tomēr patiesībā nosaukums ir ļoti būtisks. Kabineta vadītāja neslēpj, ka ne vienu reizi vien nācies doties uz sarunu bērnu vecāku norādītās vietās, jo ģimenes nevēlas pārkāpt šā kabineta slieksni, saudzējot savu reputāciju.
M.Ose uzsver, ka visu atkarību profilaksē visbūtiskākais ir un paliek savstarpējās attiecības ģimenē. To, protams, nevar iemācīt ar avīzes starpniecību, tomēr, vairākkārt atgādinot, situāciju varbūt var mainīt.
Visefektīvāk no jebkādas atkarības bērnus var atturēt tieši vecāki, nevis skola. Viņi ir pirmie, kas veido bērna raksturu, un viens no galvenajiem priekšnoteikumiem ir emocionālā tuvība.
Cilvēkmīlestība ir kaut kas tāds, ko katrs rada sevī no jauna pret sevi un citiem, bet, ja bērnam nav pozitīvas emocionālās pieredzes ģimenē, tad, saprotams, viņš meklē alternatīvu savai identitātei un atrod surogātus, kas viņu var ietekmēt visu mūžu.
M.Ose ir pārliecināta, ka vecākiem jāiepazīst sava bērna draugi, jāzina, kur bērns atrodas, kas viņu interesē. Ir jāveido bērnam pieradums informēt par savu atrašanās vietu. Darba steigā nevajadzētu aizmirst par pozitīvu atalgojumu ar atzinību. Tiem obligāti nav jābūt sasniegumiem. Vecāki var lepoties un uzteikt bērna raksturu, patstāvību, godīgumu. Izrādīt atzinību ģimenē, tā ir atkarību profilakse. Bērni, kuriem nav identitātes problēmu, kuri jūtas mīlēti un saprasti, nekļūs par atkarīgajiem.
Kāda māte, kas nevēlējās atklāt savu vārdu, “Ziņām” pastāstīja savu pieredzi. “Dēlam bija 15 gadu. Pie kāda klases biedra tika rīkots tā saucamais “tusiņš” pirtī. Pirms ļāvu vai neļāvu doties uz šo vietu, palūdzu vecāku tālruņa numuru. Izrādījās, vecāki nebūšot mājās, bet viņiem nav iebildumu, ka pulcējas jaunieši un mazliet iedzer vīnu.
Izvēlējos dēlu nelaist, paskaidrojot, ka 15 gadu nebūt nav briedums un vieta, kur pārkāpj likumu un vecāki ļauj nepilngadīgiem lietot alkoholu, nav tā labākā. Ja norāda iemeslu, kāpēc nelaiž, un tas nav saistīts ar neuzticību paša bērnam, vairojas cieņa. Otrā dienā puisim dusmas bija pārgājušas. Šodien viņš ir pilngadīgs, mums joprojām ir ļoti labs kontakts. Varu piebilst, ka iecerētajā “tusiņā” toreiz pārāk daudz bērnu nepiedalījās, jo vecākiem acīmredzot ir pietiekama autoritāte savu bērnu audzināšanā.
