Fakts: visilgāk uz ceļa stāv divi puiši, visraitāk uz priekšu tiek viena meitene. Vasara ir lielās «stopēšanas» laiks. Savā pieredzē dalās trīs jaunieši, kas «aizstopējuši» līdz Itālijai un Ukrainai.
Fakts: visilgāk uz ceļa stāv divi puiši, visraitāk uz priekšu tiek viena meitene. Vasara ir lielās “stopēšanas” laiks. Savā pieredzē dalās trīs jaunieši, kas “aizstopējuši” līdz Itālijai un Ukrainai.
Baiba Ziemele kopā ar draudzeni šovasar aizceļoja uz Itāliju. Šis ir jau trešais “stopēšanas” gads viņas dzīvē. “Esmu “stopējusi” diezgan maz – tie nav parasti braucieni, bet gan garāki vai īsāki ceļojumi. Pirmo reizi bija bail, bet veicās ļoti labi, iespējams tāpēc turpināju tā ceļot. Lētās izmaksas ir tikai viens no faktoriem, kas mudina “stopēt” – šādi nokļūt noteiktā vietā bieži vien ir ātrāk, iespējams iepazīties ar dažādiem cilvēkiem. “Nostopētie” šoferi pārsvarā ir vīrieši ap 45 gadiem, kas brauc vieni. Bet ir gadījies, ka apstājas sievietes vai pat ģimenes,” pieredzē dalās jauniete.
Latvijā – vieglās, Eiropā – “fūres”
“Ja man būtu iespēja samaksāt par dārgajiem ceļojumiem, es vienalga “stopētu”, jo šajā procesā svarīgākais ir nevis galapunkts, bet interesantais ceļš. Tā pārvietoties pārstāšu tikai tad, kad vairs nevarēšu iztikt bez komforta. Tuvāko piecu gadu laikā tas, šķiet, nenotiks. Pārvietoties ar autobusu ir drošāk, bet tajā iekāp un tikai kraties uz priekšu.
Pēc ceļojuma uz Itāliju esmu kļuvusi izturīgāka. Pirms tam nezināju, ka varu iztikt maz ēdot un piecas dienas nemazgājoties. Atgriežoties no ceļojuma, novērtēju dušu, gultu… Tagad pat lielākas neērtības šķiet pārvaramas.
Attālumu dēļ Latvijā “stopēju” vieglās automašīnas, bet Eiropā – “fūres”. Itālijā balsot uz ceļa ir aizliegts, tāpēc šoferus uzmeklējām furgonu stāvlaukumos. Pat valodas barjera Eiropas šoferiem netraucē būt runīgākiem par latviešiem. Tālbraucēji visi ir runīgi – viņiem ir garlaicīgi. Jo tuvāk dienvidiem, jo šoferi kļūst uzmācīgāki, īpaši itālieši. Pie mums autovadītāji ir daudz mierīgāki,” stāsta Baiba.
Būšu šoferis – ņemšu “stopētājus”
“Kad būšu autovadītāja, noteikti ņemšu “stopētājus”, jo tas ir labākais veids, kā pateikties tiem, kas palīdzējuši tev. Tas ir princips “padod labo tālāk”.
Visvairāk laika uz ceļa pavada divi puiši, bet visātrāk uz priekšu tiek viena meitene. Drūma izskata cilvēkus uzņem retāk. Ārējam izskatam ir ļoti liela nozīme. Vienmēr ir veiksmes faktors – nekad nevar zināt, kad tevi paņems, tā ir nejaušība. Tomēr, lai veiksme būtu mūsu pusē, stāvot uz šosejas ar ceļabiedri izdomājām trīs “stopētāju” principus – jāsmaida, jākoncentrējas uz mašīnu, nevis jāsarunājas savā starpā, rokai jābūt stabili izstieptai, nevis nošļukušai. Ir arī kāds ētikas likums, proti, ja uz ceļa ir citi “stopētāji”, tad jāstājas rindā aiz viņiem.
Svarīgs ir optimisms un labas domas. Mēs pat nepieļāvām iespēju, ka mūsu ceļojums varētu slikti beigties. Kaut kur dzirdēju, ka Dievs mīl “stopētājus”. Drošības labad vienmēr balsoju kopā ar meiteni, vienai tomēr neomulīgi.
Līdz nākamajam gadam ir jāatpūšas un jāsakrāj nauda. Tad, iespējams, braukšu uz Franciju vai kādu citu valsti.”
Ukrainā pacel roku, un gatavs
Laura Grīnberga un Andris Rimša pabijuši Ukrainā pie Melnās jūras. “Šo valsti izvēlējāmies, jo tur ir silts, Melnā jūra, zemas cenas un eksotika. Tā ir lieliska iespēja, neiztērējot lielu naudu, labi atpūsties. Mēs devāmies caur Poliju, jo iebraukšanai Baltkrievijā nepieciešama vīza, bet Polijā un Ukrainā iebraukšana ir brīva. Pirmais iespaids bija baiss – nelielā pilsētā pa ielām staigā vistas, uz mums ar vērīgu aci noskatījās visi tās iedzīvotāji. Ukrainas sabiedrība ir ļoti sašķelta: Kijevā un Krimā ir bagāti un turīgi ļaudis, bet pārējā valsts daļa ir atpalikusi un nabadzīga.
Tur ir diezgan viegli “stopēt” – izej uz ielas, pacel roku, un uzreiz apstājas kāda mašīna. Cilvēki ir laipni un komunikabli. Ukraiņi ir traki braucēji, viņiem nepatīk “vilkties”, viņi “uzspļauj” noteikumiem. Braucot kopā ar viņiem, asas izjūtas un adrenalīna deva garantēta.
Eiropas austrumu reģions ir ļoti interesanta vieta ceļošanai. Svarīgi ir nebūt iedomīgiem, lecīgiem un pārdrošiem.
“Stopēšana” ir brīvība un veids, kā daudz labāk iepazīt valsti. Tomēr tas ir gan morāli, gan fiziski nogurdinoši. Tā ir jaunu cilvēku privilēģija – vecākus ļaudis šoferi neņem.
Tiem, kas plāno doties ceļā ar stopiem, iesakām labi apdomāt līdzi ņemamo mantu sarakstu un sakravāt pēc iespējas mazākas somas. Ja “stopēt” ir bail, labāk to nedarīt vispār.
“Stopēšanai” līdzīgi kā makšķerēšanai vai medībām ir savs azarts un vēlme tikt uz priekšu. Ceļa malā stāvošie uz katru mašīnu noraugās ar cerībām,” stāsta jaunieši.
Laura labprāt vēlreiz aizbrauktu uz Ukrainu. Viņa domā, ka arī Vācijā varētu paviesoties. Nebrauktu uz Itāliju, bet liels vilinājums ir pabūt Krievijā. Tas gan varētu izrādīties diezgan bīstami: “Tas ir kā “ābols” Ādamam – gribas, bet nevajadzētu,” teic Laura.
Arī Andrim Krievija ir liels kārdinājums, tomēr laikam dūšas tur doties nebūtu. Toties Ukrainā pabūt vēl kādreiz gan gribētos.
