Jelgavas pilsētas un rajona Tūrisma informācijas centra darbiniece Vita Kindereviča novērojusi, ka paši populārākie tūristu maršruti ved uz Tērvetes pusi.
Jelgavas pilsētas un rajona Tūrisma informācijas centra darbiniece Vita Kindereviča novērojusi, ka paši populārākie tūristu maršruti ved uz Tērvetes pusi. Tur ir Tērvetes Dabas parks, skatu tornis, Annas Brigaderes muzejs, Dobeles novada Grāmatnieku muzejs. Īsāk sakot – tūristu karte vienos raibumos.
Tādēļ šajā maršrutā der iepazīties vēl ar kādu muzeju. Tas ir tikai gadu vecs un interesants tiem, kuriem patīk domāt par laikmeta pārvērtībām. Proti, agrofirmas “Tērvete” muzejs. Kā minēts tūristu bukletā “Zemgale”, muzejs darbojas četras reizes nedēļā, pārsvarā rīta pusē. Taču, kā stāsta muzeja vadītāja, vietējā vēstures skolotāja Mārīte Būmane, interesentus viņa varot pieņemt gandrīz vai jebkurā diennakts laikā, lai tikai iepriekš piezvanot. Viņa dzīvojot muzejam blakus.
Pirms pāris nedēļām man izdevās piedalīties ekskursijā uz šo agrofirmu, kas, kā zināms, padomju laikā bija paraugkolhozs. Lūkojot agrākus laikus, teritorijā atradās vairāk nekā simts lauku māju. Pagājušā gadsimta 70. – 80. gados Tērvetē tika celti vairāki lauksaimnieciskās lielražošanas objekti (liellopu fermas, zirgaudzētava, alus darītava u.c.). Tur prasmīgi tika izmantotas zemes platību un lauksaimnieciskās lielražošanas priekšrocības. Šis process turpinās vēl tagad. Ziemas kviešu vidējā raža ir septiņas tonnas no hektāra, vidējais gada izslaukums no govs pērn bija 7501 kilograms. Agrofirma ir vairākkārtēja Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs” laureāte (par sasniegumiem lopkopībā, šķirnes zirgu ciltsdarbā), uzņēmuma valdes priekšsēdētājam Modrim Gobam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Uzņēmums ir otrais lielākais nodokļu maksātājs Zemgalē. Taču, ja nodokļus rēķinātu uz lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, tad, ļoti iespējams, tas ir pat pirmais visā valstī. Apmēram trīssimt darbinieku vidējā alga 223 lati. Kā var saprast, arī pēdējā laikā aktualizētais Džīnī koeficients – algu starpība starp vadošajiem un ierindas darbiniekiem – ir pieklājības robežās.
Taču, runājot par nodokļiem, nupat atgadījies kāds paradokss. Proti, viens no Tērvetes labākajiem mehanizatoriem aizgājis strādāt uz kaimiņu zemnieku saimniecību, kurā darbinieku vidējā alga esot 70 latu. Kā tad tā? Acīmredzot šajā saimniecībā “uz rokas” tiek maksāts vairāk. “Turpmāk mēs domāsim, kā pēc iespējas vairāk no nopelnītā paturēt sev,” ar zināmu piesardzību saka tērvetnieku vadītājs Modris Goba. Skaidrs, ka filantropiska, liela nodokļu nomaksa nevarētu būt uzņēmuma pašmērķis.
Tomēr, skatoties muzeja stendos, īsta skaidrība man neradās. 1947. gadā pēc vieslektoru referātiem Latvijā daudzviet nodibināja kolhozus. Kāpēc tieši “Tērvete” tik strauji attīstījās un turpina dzīvot tālāk? To jautāju muzeja vadītājai. M.Būmane sāka runāt par kolhoza priekšsēdētāja laikā no 1955. līdz 1990. gadam Viestura Gredzena fenomenu. Lūk, tas bija vīrs, kas prata izveidot savu komandu un radīt paraugsaimniecību. Saviem speciālistiem viņš esot teicis: “Es maksāju pietiekami daudz, lai tev nevajadzētu piemājas zemi.” Mūsdienās tiešām savādi Tērvetes centrā (laukos taču!) redzēt savrupmājas, kurām apkārt nav zemes, vien apstādījumi kā pilsētā. Pēc valsts atjaunošanas, sākoties zemes privatizācijai, V.Gredzens iestājies par “Tērvetes” sadalīšanu. Tā nav bijusi vien miermīlīga diskusija. Tas laiks saistās ar ļaunprātīgām dedzināšanām un citām skumjām parādībām. Agrofirmā Gredzena kungs, protams, nedarbojas. Grūti pateikt, vai atrastos baznīca, kur viņš ar saviem agrākajiem kolēģiem varētu izlīgt.
