Jau sesto reizi Vides aizsardzības klubs rīko Zaļo dziedāšanas svētkus, kas pulcē «zaļi» domājošos no visām Latvijas malām.
Jau sesto reizi Vides aizsardzības klubs rīko Zaļo dziedāšanas svētkus, kas pulcē “zaļi” domājošos no visām Latvijas malām. Sestdien Lielauces pilī visi aicināti uz Haralda Sīmaņa un Arvīda Ulmes muzikāla iestudējuma pirmizrādi.
Šiem svētkiem ierasts iestudēt ko vairāk, nekā tikai dziesmas. Trešajos dziedāšanas svētkos rīkotāji iekļāva dziesmuspēli “Brokastis 100 dzejniekiem”, kas bija veidota no zviedru dziesminieka Karla Mikaela Belmana dziesmām un epistulām, bet ceturtajā pulcēšanās reizē izskanēja H.Sīmaņa dziesmu cikls ar Fransuā Vijona dzeju “Es strauta malā slāpēs eju bojā”.
Šis gads nebūs izņēmums. Iecerēts veidot muzikālu iestudējumu “Pasaka par Atslēdziņu”, kura autori ir komponists Haralds Sīmanis un dzejnieks A.Ulme.
Pirmizrādē, 23. jūlijā, pulksten 20 Lielauces pilī dalībnieku vidū būs H.Sīmanis, Ieva Akuratere, Ilze Grunte, Ingus Baušķenieks un citi.
Kā vēsta rīkotāji, izrādi, dzejnieka Aivara Neibarta vārdiem, varētu dēvēt par tādu, kas domāta gan “īsļaužiem” (tas ir, bērniem), gan pieaugušajiem.
Iestudējumā piedalīsies kā profesionāli dziedātāji, tā Apvienotais Zaļo koris, ieskaitot dalībnieku bērnus.
Zaļo dziedāšanas svētkos ir spēlējuši daudzi izcili Latvijas mūziķi, tai skaitā I.Akuratere, H.Sīmanis, Zane Šmite, Valdis Atāls, Raimonda Vazdika, I.Grunte, Skrips, Valdis Vanadziņš, Inta Pauļuks, Uldis Ozols, Austris Grasis, Juris Pavītols un citi.
Dziedāšanas svētku diriģenti ir bijuši Jānis Sējāns, Austris Grasis, Juris Kulakovs un Valts Pūce. Ar dalībnieku bērnu muzikālo audzināšanu nodarbojušies Inese Pabērza, Arnis Miltiņš, Ingūna Rubene un Uģis Vītiņš.
Svētkus ar nolūku katru gadu rīko citā Latvijas vietā. 1997. gadā tie notika Kandavā, 1998. gadā – Dikļos pie Zilākalna, 1999. gadā – Latgalē, Ludzā, 2001. gadā – Kurzemē, Ēdolē un Alsungā, 2003. gadā – Mazsalacā, Vidzemē. Šogad – Zemgalē, Lielaucē. Ik gadu svētki pulcē vairāk nekā 200 dalībnieku. Svarīga loma ir arī profesionālu mākslinieku un mūziķu līdzdalībai.
“Pasaulē jau sen izskanējis viedoklis, ka vides aizsardzība ir morāles jautājums. Laikā, kad par ikdienišķiem kļuvuši termini “piesārņota vide”, “ekoloģiskā katastrofa” un citi, cilvēkiem, kas to apzinās, svarīgi likvidēt ne tikai piesārņojuma sekas (apkārtējās un katra iekšējās vides), bet, galvenokārt, ar kultūras palīdzību veicināt jauna, ilgtspējīgas domāšanas veida attīstību, tādējādi skarot šīs problēmas cēloņus,” pārliecību par mākslas un ekoloģijas saikni pauž rīkotāji, piebilstot, ka zināmi daudzi piemēri, kad par vides aizsardzību, šā vārda visplašākajā nozīmē, iestājas mūziķi, mākslinieki, aktieri un citi radošo profesiju pārstāvji. Piemēram, “Greenpeace” izdotā skaņuplate 1982. gadā ar pasaulslavenu mūziķu piedalīšanos; rokzvaigznes Stinga aktivitātes un labdarības koncerti tropu mežu aizsardzībai; vairāki mūziķi, tādi kā Bjorka, Pols Makartnijs (viņš ir arī pasaulē lielākās vides aizsardzības organizācijas “Zemes draugi” (FOE) biedrs) un citi, veidojuši “zaļo” dziesmu versijas, lai paustu savu attieksmi un modinātu cilvēku aktivitāti attiecībā uz šodienas katastrofālo ekoloģisko situāciju pasaulē. Pastāv vesels ambientās mūzikas vilnis, kas radās septiņdesmitajos gados un savā noskaņā līdzinās dabas procesiem – bez sākuma un beigām.
