Šodien svētkos godinām daiļā dzimuma pārstāves Marinas (Jelgavā un rajonā 395), Marikas (98) un Marijas (921).
Šodien svētkos godinām daiļā dzimuma pārstāves Marinas (Jelgavā un rajonā 395), Marikas (98) un Marijas (921). Lai svētku sajūta jūs neatstāj ne brīdi!
Marija Mahinova nebaidās teikt, ka ir laimīga – viņai ir darbs, kas sagādā prieku, līdzās jauki cilvēki un atsaucīga ģimene. Marija ir laimīga, jo viņai piemīt apbrīnojams šarms un dzīvesprieks, ticība skaistajam un neremdināma enerģija. Latgales meitenes temperaments, šķiet, ir tas, kas ap viņu pulcina labus cilvēkus un domas.
“Marija man ir laimīgs vārds – spēcīgs, taču tajā pašā laikā ļoti sievišķīgs un trausls,” atzīst gaviļniece un piebilst, ka Gunārs Treimanis, to skaidrojot, nav kļūdījies – Marijai tiešām ne mirkli nav miera un viņas nenoslāpējamā gruzdēšana patiesi pārtop garīgā spēkā. Gaviļniece zina stāstīt, ka pie šā vārda tikusi, pateicoties omītei, kura, tikai īsu mirkli uzlūkojusi nule piedzimušo meitenīti, vecākiem strikti pateikusi, ka bērns jāsauc par Mariju. “Es ticu, ka vecāmāte toreiz zināja, ko dara, un esmu viņai pateicīga, ka mani nokristīja tieši tā. Mans vārds mani sargā,” saka gaviļniece, neslēpjot sirsnību, cieņu un atbildību, ko izjūt pret saviem mīļajiem.
Marija stāsta, ka reizēm dažādi atpūtas braucieni tiek noorganizēti spontāni, bez plānošanas – nepieciešams vien pāris tikpat atraktīvu un sirdī mazliet traku draugu, uz kuriem var paļauties, un atvērtība visam jaunajam un skaistajam, taču dažreiz viss tiek rūpīgi pārdomāts un apsvērts. Pēc saspringtās darba nedēļas Latvijas Krājbankā viņa labprāt laiku pavada kopā ar tuvākajiem draugiem. Taču reizēm Marijai nepieciešams pabūt vienai – sakārtot domas un smelties spēku un idejas nākamajam darba cēlienam –, un ģimene to saprot.
Marija ir laimīga, un viņa stāsta par vīru Valēriju, ar kuru kopā laimīgi nodzīvoti jau gandrīz divdesmit pieci gadi, un nu jau pieaugušajām meitām Diānu un Irinu. Protams, arī par savu pagaidām vienīgo znotu Aigaru. Viņa atklāj, ka, pateicoties saviem mīļajiem, viņai ir iespēja būt tādai, kāda vēlas – meitas liek saņemties un gan iekšēji, gan ārēji nenovecot, savukārt vīrs ļauj justies mīlētai. “Tas laikam tādēļ,” sievišķīgi bilst Marija, “ka es neesmu kā izlasīta grāmata. Esmu neparedzama un ļoti atklāta. Man apkārt visam – lietām, cilvēkiem, domām – jābūt skaistam, un es daru visu, lai tā arī būtu.”
Ik gadu 22. jūlijā Marija atkal un atkal apjauš, cik daudz cilvēku viņu mīl un ciena. Šī diena patiesi izvēršas par svētkiem – ar lielu cienasta galdu kolēģiem, ziediem un laba vēlējumiem. Bet vakarā – kopā ar ģimeni. Marija zina, ka arī šajā vārdadienā, pēc darba pārnākot mājās, viņu vāzē gaidīs puķu pušķis. Svētkos.
