Kad mūsu «politzinošie» un elegantie Latvijas cilvēktiesību pārstāvji paziņo, ka ekstrēmisti var apdraudēt lezbiešu un geju gājienu Vecrīgā, kafiju dzerdama priecājos par kādu sen dzirdētu atziņu – saprātam ir robežas, bet muļķībai nav.
Kad mūsu “politzinošie” un elegantie Latvijas cilvēktiesību pārstāvji paziņo, ka ekstrēmisti var apdraudēt lezbiešu un geju gājienu Vecrīgā, kafiju dzerdama priecājos par kādu sen dzirdētu atziņu – saprātam ir robežas, bet muļķībai nav. Kā var ar elegantu smaidu pateikt, ka šīs manifestācijas apdraudējums ir “ekstrēmi grupējumi”, kas var traucēt gejiem un lezbietēm savu gājienu pretī cilvēktiesībām.
Protams, katrs ar savu seksuālo orientāciju var darīt, ko grib, tas tiešām ir katra cilvēka paša ziņā. Problēma sākas tad, ja mēs savas seksuālās tieksmes paceļam kā cilvēktiesību karogu. Bet tas notiek visur Eiropā, šajā jautājumā droši varam turēt līdzi…
Nesen pieredzē dalījās kāds kolēģis: “Mums kursā bija viens foršs puika. Zinājām, ka viņš ir “zils”. Viss bija labi, bet, kad aizbraucām makšķerēt un iedzērām vīnu, naktī mūs nepatīkami pārsteidza šā zēna “ķimberēšanās” gar mūsu bikšu priekšām.”
Pirms kļūstam ļoti mūsdienīgi un demokrātiski, pajautāsim sev, vai mēs gribētu savas meitas redzēt kā lezbietes, dēlus kā gejus un, pateicoties viņu manifestējošiem pasākumiem, pēc laika mīlēt adoptētus mazbērnus, ko atstājušas slimnīcā kādas nezināmas sievietes no nezināmiem vīriešiem.
Tās ir cilvēktiesības. Mazajam tiesības piedzimt, māt(īt)ei tiesības dzemdēt, tēvam tiesības “nodrāzt” krūmos padauzu, gejam tiesības audzināt “dēlu”, bet vecmāmiņām un vectētiņiem tiesības priecāties par dzimtas kuplumu.
Žēl, ka “visādi ekstrēmisti” izjauc tik labu pasākumu.
