Kad ābele vairs nezied un nenes augļus, to var pārvērst karotē, un kokam ir vēl viens mūžs.
Kad ābele vairs nezied un nenes augļus, to var pārvērst karotē, un kokam ir vēl viens mūžs.
Līdz šim šajā rubrikā esam stāstījuši par dziedātājiem, dejotājiem, teātra “taisītājiem” laukos. Tie ir cilvēki, kuri savu brīvo laiku pavada “neproduktīvā rosībā”, ja par produktīvo nosauc nevis prieku, bet naudu. Šoreiz – par “produktīvāku” nodarbošanos. Koka karošu grebšanas meistars Antons Šudeiķis teic, ka pie šā darba var piesiet arī sirdi, bet, ja viņš grib būt godīgs, jāatzīst, ka tas pašlaik tomēr vairāk ir bizness nekā sirdslieta.
Bet šīs nodarbošanās pirmsākumi, protams, meklējami sirds patikšanā un nevis aprēķinos. Darba pienākumi padomju laikos vīru aizveduši uz Mordoviju, kur sastapies ar talantīgiem cilvēkiem, kas grebuši visādas skaistas lietas no koka. Tur arī šo amatu iemācījies. Sākumā tās bija skulptūras, grebtas standarta dzīvokļa nelielajā virtuvītē.
Pēdējos desmit gados iekārtota neliela darbnīca, pielāgota tehnika un gatavotas vairs tikai koka karotes, galvenokārt no ābeles, plūmes, ķirša koka. Cieta faktūra, tāpēc reti kurš izvēlas ar šo materiālu strādāt, kaut arī, pēc meistara Šudeiķa vārdiem, tas ir labākais.
Materiāla pagaidām pietiek, jo patlaban ir laiks, kad tiek likvidēti agrāk kolhoziem piederējušie augļu dārzi. 240 hektāru izcirta Platonē, 50 – Šķibē.
Meistaram sākotnējā izklaides nodarbe pārvērtusies par mini ražotni. Teju teju 200 līku un raibu karošu ceļos uz Ameriku. Amerikāņiem patīk tādas šķības, ar raksturiem. Atteikts 1200 karošu pasūtījums Vācijai, jo nevar spēt izgatavot šādu apjomu.
Dzīvesveids un filosofija A.Šudeiķim ir visai interesanta, tāpēc kaut kad nākotnē lasītājs tiksies ar šo vīru arī apjomīgākā rakstā.
