«Nāciet viesistabā,» atverot pagalma vārtiņus, Siliņu māju saimniece Austra Strazdiņa aicina mūs pie lielas dzelteno ķiršu bļodas, kas nolikta uz paaugsta bluķīša zem tikko noziedējušām liepām.
“Nāciet viesistabā,” atverot pagalma vārtiņus, Siliņu māju saimniece Austra Strazdiņa aicina mūs pie lielas dzelteno ķiršu bļodas, kas nolikta uz paaugsta bluķīša zem tikko noziedējušām liepām.
Siliņos Austra un Jānis Strazdiņi saimnieko tikai no 2000. gada. Māja sākumā pirkta krustmeitai, bet viņa, divus gadus nodzīvojusi, izvēlējās atgriezties dzimtajā pusē Talsos – dzīve šeit izrādījās par grūtu.
Odziņas un tīģerlilijas “kosmosam”
“Toreiz, kad māju pirku, stāstīju, ka krustmeitai. Viņai četri bērni, vajag palīdzēt. Bet man viens tā kā skaidri ausī – noderēs pašai. Tā arī notika – 1998. gadā nopirkām krustmeitai māju, govi, citu saimniecībai nepieciešamo, bet 2000. atnācām dzīvot paši,” stāsta Austras kundze.
Jānim rokas tādas kreveļainas. Nē, nē, nav modes slimība alerģija. Tas no darba. Jāceļ pirtiņa, jābruģē pagalms, jākrāso mājai jumts, jālasa ķirši, ko ciemiņus uzcienāt. Siliņu dzelteno ķiršu liktenis ir vienkārši apskaužams, vakar tie kopā ar dzeltenām tīģerlilijām nokļuva ne tikai mūsu vēderos, bet arī grupas “Cosmos” koncertā. “Visiem saviem puisīšiem aiznesīšu,” saka Austras kundze, kurai mazākais, “basīgākais” un prātīgākais no “kosmosa” puišiem – Jānis Strazdiņš – ir mazdēls. Pirmā muzikālā pieredze puisim nākusi no omammas “Aijā žū žū” pirms gulētiešanas. “Vēlāk vedekliņa aizveda Jānīti uz Dārziņskolu pie Ērenštreita. Tad dzirdu, grupa nodibināta. Gaidu, kad būs koncerti, bet – nekā. Jānītis saka, tik ātri, omamm, neiet. Kad viņi dzied, man liekas, ka skaņas no debesīm nāk,” iedvesmota runā ome. Kad dziedājuši Mumiņa bērēs, Jāņa omammai sirds no skumjām vai plīsusi.
“Kur labi, tur mēs iekšā”
20 gadu Jānis ar Austru savu brīvo laiku vadījuši kopā ar folkloras kopu “Dimzēni”. “Toreiz svinējām sudrabkāzas un Lielvircavas dzirnavās mūs ievēroja kā lielus dziedātājus un dancotājus. Uzaicināja, un mēs līdzi atnācām uz Siliņiem,” stāsta Jāņa kungs. “Tagad mums atkal Inesīte (Svētes pagasta kultūras dzīves organizatore Inese Roznere – red.) virsū, lai nākot, lai dancojot. Dibināšot kolektīvu, vajagot dejotājus. Domāju, vai tad nu mums nepietiek. Bet, ko darīsi – ja vajag izlīdzēt, tad man patīk. Tur, kur labi, tur mēs iekšā,” smej kundze.
Ar Svētes pagasta senioru deju kopu “Brūklenājs” pāris dancojis Elejā, Līvbērzē, Ozolniekos, bet reizi mēnesī valsē klubā “Pīlādzītis”.
Sešas kazas un “vannas istaba”
Siliņu saimniecībā ir sešas kazas, cūķis, trīs kaķi un trīs suņi, pērļu vistiņas, 15 kārtīgu dējējvistu un cāļu bariņš. “Ar tiem mazajiem cālīšiem, kaziņām jānoņemas kā ar maziem bērniem,” saka saimniece, izrādot savu saimniecību. Vecā kaziņa gan jau pensijas vecumu sasniegusi un pienu vairs nedod. Tagad – mūža maizē pie saimniekiem ganās kopā ar jaunajām.
Bet saimnieks rāda savākto žagaru kaudzi, kas vasarā lieti noder malkas vietā. “Es nevaru saprast tos cilvēkus, kas žagarus saliek sārtā un raud, ka malkas nav.” Lietus ūdeni lopiem un dārziem saimnieki uzkrājuši neskaitāmos toveros un vannās. Aka tāda pustukša esot. Rāda arī savu “vannas istabu”: uz lieveņa jumta bundulis, kurā ūdens saules sasildīts, atgriez tik krānu, un no dušas nāk silts ūdens.
Kā tas ir – pensijā nonākt “jaunsaimnieku” kārtā? “Nekāda vaina. Mums Jelgavā arī māja bija. Toreiz kā jauns pāris īrējām gultas vietu. Nekā cita nebija. Rindā uz dzīvokli mūs neņēma, pirmā roka bija iebraucējiem. Vēlāk, kad biju deputāte, man pārmeta, ka māja piederot,” atceras Austra. “Man bija alga 40 rubļu, sievai 35, salikām kopā, nolikām ēšanai, pārējo materiāliem. Tolaik jau vēl pilsētā bija drupas, tās varēja izmantot celtniecībā,” piebilst Jānis. “Jā, dzīvē iet kā “ķinītī” – kājas ķeras cinītī, bet mums nekad nekā nav trūcis. Vajag tikai strādāt.”
“Veselību iekšā, slimību akmenī”
Saimnieki stāsta, ka mājai esot sava labā aura. Visi lielie pērkoni, krusas apiet riņķī. “Krustmeita teica, ka te spokojoties. Un ziniet, kad es vēl šeit viena dzīvoju un Jānis pieskatīja māju Jelgavā, no rītiem pa virtuvi kāds tā kā krāmējās. Tāda skaņa it kā krūzītes kārtotu. Tad es noteicu vienu reizi, otru un palika mierīgi. Teicu tā: “Jums, “astrālīši”, sava pasaule, man savējā. Jums sava vieta, man sava. Šī ir mana māja, svešā neesmu gājusi, tāpēc jūs mani, lūdzu, netraucējiet!”.”
Austra noskaita jaunā mēnesī runājamus vārdus:
“Ak, kungs, ko es redzu –
Dievam jaunu karavīru
Šķirmi, veiksmi darbiņā,
Gausu sātu mutītei
Veselību iekšā,
Slimību akmenī.”
Šķiroties no Siliņu mājas saimniekiem, vēl aplūkojam piecu gadu laikā sastrādāto. Skaisti vīnogulāji. Tie no pusaizlaistiem stādiņiem atkopušies. Avenes kā rozes – lielas un sarkanas – gozējas saulē, puķu dārzā netrūkst, un cāļu audžumāte – kārtīga lauku vista – brīdina savus bērnus par svešinieku klātbūtni. Kaķenīte Kriksīte dodas uz tuvākajiem medību laukiem, jo mājās peļu vairs nav, bišu mājiņas saulē sasilušas, bet vecīši rosās, lai pievakarē dotos uz “Cosmos” koncertu dzirdēt mazdēliņu un citus savus puišus.
