Maija vidū mēs, divas draudzenes, izdomājām, ka vasarā jāpiepilda sapnis, kuru kopā izsapņojām, mācoties 9. klasē, proti, kad būsim pilngadīgas, «stopēsim» uz ārzemēm.
Maija vidū mēs, divas draudzenes, izdomājām, ka vasarā jāpiepilda sapnis, kuru kopā izsapņojām, mācoties 9. klasē, proti, kad būsim pilngadīgas, “stopēsim” uz ārzemēm. Laimi nolemjam izmēģināt Itālijā. Turklāt Sicīlijā dzīvo kāds mūsu draugs, kuru, ja labi veiksies, apciemosim. Iespējams, tur sagaidīsim arī Līgo svētkus.
Eksāmenu laiks paiet, gatavojoties ne tikai Jelgavas Valsts ģimnāzijas absolvēšanai, bet arī šim braucienam. Jāsarunā naktsmājas, jāsagatavo telts, jāiegādājas pārtikas krājumi un apdrošināšanas polise, jānodrošinās ar lielu mobilā tālruņa kredītu, jo mājās palicēji taču par mums uztrauksies. Pēc izlaiduma dienu atpūšamies, un tad jau mūsu ceļš ved pretim sapņu zemei Itālijai.
1. diena – 20. jūnijs
Pulksten 7 esam pie Ķekavas apļa, kur domājam sākt “procesu”. Brīnumainā kārtā apstājas pirmā “stopētā” mašīna. Tā ir tālbraucēja “fūre”, un ar tādām pārvietojamies visu ceļojuma laiku. Pie stūres šoferis Gatis, aptuveni 30 gadu vecs, jautrs, tāds “italiano” tips. Izrādās, viņš brauc uz Poliju. Ideāli! Līdz Polijai braucam, runājoties ar šoferi, klausoties sarunās pa rāciju ar vēl trim latviešu “fūrēm”. Ap pulksten 19 esam Varšavā, taču viņš brauc 150 kilometru tālāk. Pie kāda stāvlaukuma pļavā uzceļam telti un pārnakšņojam. Atverot acis, ap pulksten 4.30 (aizmirstam par laika starpību!), redzam saullēktu. Skaisti!
2. diena – 21. jūnijs
Paēdam brokastis, kopā ar latviešu šoferīšiem padzeram tēju un turpinām ceļu ar Gati līdz Katovicei, kur mūsu ceļi šķiras. Ir silts, esam atpūtušās, enerģijas pilnas un joprojām ar sajūtu, ka viss norit ideāli. Pulksten 9 esam uz šosejas. Pēc 30 minūšu “stopēšanas” apstājas padzīvojis, sportisks poļu “fūres” šoferītis, kurš runā tikai savā dzimtajā valodā un nedaudz krieviski, tāpēc esam spiestas sarunāties krieviski, lai gan šo valodu pārvaldām visai vāji. Izrādās, viņš brauc uz Itāliju. Sparīgi lecam iekšā un prom uz Itāliju caur Čehiju, Slovākiju, Ungāriju, Slovēniju. Ap pulksten 12 esam Čehijā, Slovākijas robežu šķērsojam pulksten 14. Var just, ka braucam uz Dienvidiem – kļuvis par pieciem grādiem siltāks. Daba līdzinās Latvijā redzētajam, protams, tikai pāris mēnešus vēlāk – labības lauki ir tādi kā pie mums augustā. Savukārt Ungārija pārsteidz ar milzu saulespuķu pļavām. 2. dienā šķērsojam četras robežas, visnelaipnākie izrādās ungāru robežsargi pirms Slovēnijas robežas. Viņi liek izrādīt visu mūsu somu saturu.
Ēdam divas trīs reizes dienā, galvenokārt cepumus, riekstus, rozīnes un “Roltonus”. Daudz dzeram šķidrumu, bet guļam četras piecas stundas, vēlāk arī desmit, jo miegs pēc piepūles, stresa un pozitīvo emociju pārbagātības šķiet ļoti svarīgs.
3. diena – 22. jūnijs
Pieceļamies septiņos. Šoferītis, kad atnākam no dušas, mūs cienā ar upeņu zaptsmaizītēm – atgriežas bērnības un māju sajūta. Braucam cauri Slovēnijai, kur atkal ir kalnains. Abas pirmoreiz mūžā redzam Alpus. Atceros “Kur milzu kalni liekas mazi…” un domāju: te nu tie kalni ir – milzīgi, bet vienlaikus arī mazi, jo mēs tos esam sasniegušas.
Apstājamies Slovēnijā kilometrus 40 no Itālijas robežas. Ir kārtējais 15 minūšu pārtraukums. Sajūtam, ka Itālija jau pavisam tuvu – ir tik karsts, ka elpa aizsitas, vismaz +35 grādi. Kad no automašīnas ar kondicionēšanas sistēmu izlienam Dienvidu saulainajā un sausajā gaisā, saunas efekts garantēts. Vēlāk jau pie tā pierodam, taču vienalga esam nosvīdušas slapjas. Tāds, lūk, ir īsts karstums!
Itālijas robežu šķērsojam pulksten 15. No ceļojuma uzsākšanas pagājušas tikai 55 stundas. Tālāk braucam uz Venēciju, bet… neredzam ne pilītes ūdens, jo “īstā” Venēcija atrodas piecus kilometrus no ceļa. Neko darīt, braucam tik tālāk uz Boloņu, kur nokļūstam ap pulksten 20. Jāatrod mašīna, kas brauc Romas virzienā. Droši ejam pie visiem “fūru” šoferīšiem un sākam sarunu: “Hello! Do you speak English? Deutsch? Russian? Italiano?” Pašām prieks, ka protam sarunāties četrās valodās (paldies mūsu valodu skolotājām!). Austrumeiropieši pārvalda krievu valodu, angļu tikai daži, savukārt itālieši, protams, zina itāliešu valodu. Nevienu braucēju atrast neizdodas. Visbeidzot sarunājam kādu moldāvieti, kurš “aizšauj” līdz Florencei jeb Firenzei (itāliski), pareizāk sakot, kratāmies divas ar pusi stundas (mašīna pavisam veca, nav nekādas ventilācijas, uz kalnu ceļiem sastrēgumi!), taču šīs mokas attaisnojas, jo redzam kalnu ainavu naktī – simtiem mazu uguntiņu gan kalnos, gan ielejās… Vairs pat nespējam iedomāties, ka varētu redzēt vēl kaut ko skaistāku. Svētlaime, ja neskaita “tūlīt atdošu galus” sajūtu karstuma dēļ. Ap pulksten 23.30 jau esam pie Florences. Tur veiksme – jau pēc minūtes esam sarunājušas mašīnu, kas uz Romu brauc naktī. Tai ir divi itāliešu šoferi – Roko ir kluss, jauks un smaidīgs, bet Luijs spēj paveikt 15 darbu reizē: stūrēt, klausīties dziesmu un dziedāt līdzi, runāt pa telefonu un rāciju, smēķēt, sist pa stūri mūzikas ritmā, pārslēgt kloķus un vēl likt sāpošo kāju uz priekšējā paneļa. Ķeram vārdnīcu, lai ar viņiem parunātos, taču pēc pāris mūsu frāzēm šie jau tā pārsmējušies, ka metam mieru. Braucam līdz pulksten 4 rītā, tad trīs stundas guļam.
4. diena – 23. jūnijs
Septiņos no rīta šoferīši mums izmaksā kapučīno un kruasānu, tad, savas mašīnas “izlādēšanas” vietas meklējot, izvadā mūs gandrīz pa pus Romu. Tur mūsu pusē ierasto liepu, bērzu un ozolu vietā slejas lielas palmas un koši ziedoši un smaržīgi krūmi oleandri. Tiekam līdz galvenajai dzelzceļa stacijai Termini, kur pulksten 18 mums atbrauc pakaļ Andrea, pie viņa mēs nakšņosim. Atkal apstiprinās tas, ka ēst nav obligāti, taču dzert gan gribas ļoti, ļoti daudz. Braucot pa Romu, iepazīstam arhitektūru un itāliešu īpatnējo “beznoteikumu” braukšanas stilu, kas kopā ar multinacionālo vidi rada pirmo priekšstatu, kura divi svarīgākie principi ir “galvenais, ka labi pašam, pārējie pielāgosies” un “nevajag “stresot” – visu paspēsi, nekur nav jāsteidzas”. Ja tomēr ir jāsteidzas, tad jāievēro pirmais princips. Kopsavilkums: “Paradīze nav vieta, kur var nokļūt; tas ir veids, kā tu jūties kādā savas dzīves brīdī.” Mēs tik tiešām jūtamies kā paradīzē. Andrea aizved mūs uz savu dzīvokli, kur ēdam tipiskas itāliešu vakariņas – pastu ar mērci un baltvīnu – uz terases ar saulrietu aiz muguras un Romu visapkārt, jo esam 4. stāvā. Vēlāk baudām braucienu kabrioletā – izgaismotais Kolizejs un naksnīgā Roma ar šaurajām ieliņām un simtiem “mocīšu” (tā ērtāk, kad ir sastrēgumi!) ir vienkārši fantastiska. Vēlāk Andrea cienājam ar ķimeņu sieru un abas domājam – redz, kādi mums neaizmirstami Līgosvētki Romā.
5. diena – 24. jūnijs
Astoņos sākam pilsētas apskati un, lai gan Romā gandrīz katra māja, baznīca vai laukums ir ievērojams, izvēlamies aplūkot tikai populārākos objektus: Spāņu kāpnes, Panteonu, Trevi strūklaku, Venēcijas laukumu ar pieminekli Viktoram Emanuelam II, kā arī Vatikānu. Visu dienu pavadām ar smagajām somām plecos svelmainā saulē, tāpēc katrā strūklakā uzpildām ūdens krājumus. Kad ar metro aizbraucam līdz Vatikānam, domājam, ka iztiksim ar vienkāršu tā apskati, jo žēl maksāt 10 – 15 eiro gidam. Taču nejauši kāds pajautā, vai runājam angliski, un paraugtūrē pa Sv.Pētera baziliku tiekam bez maksas. Uzzinām dažādus knifus, ko pat ceļvežos neraksta, redzam slaveno Mikelandželo “Pietu” un virkni citu zināmu darbu, pieskaramies nodilušajai Sv.Pētera pēdai un nevaram vien beigt brīnīties par optiskajām ilūzijām. Vakarā esam Termini stacijā un domājam: “Roma redzēta, ko nu?!” Varētu braukt pie mūsu drauga Sandra Sicīlijā, bet tas nozīmē vismaz divas dienas vienā virzienā pavadīt ceļā vien, turklāt svelmē. Nolemjam ar vilcienu braukt uz pludmali. Nakšņojam pļavā 400 metru no pludmales, kā vēlāk izrādās, blakus militārajai zonai, bet uzraksti taču visur ir tikai itāliski!
6. diena – 25. jūnijs
No rīta mūsu skatienam paveras pārpildīta Vidusjūras pludmale (vēlāk gan top skaidrs, ka tā ir Tirēnu jūra). Esam “starā” – atklājam peldsezonu Tirēnu jūrā! Turklāt nevajag pat peldēt, ūdens tāpat tur virspusē. Žēl tikai, ka tas tik ļoti sāļš. Visu dienu laiskojamies pludmalē, tā ir lieliska atslodze pēc vakardienas “izturības pārgājiena” pa Romu.
Vakarā saulrietu skatāmies no kādas pils drupām. Lasot gliemežvākus, gadās kārtējais patīkamais pārsteigums – kāds itālietis kopā ar draugiem aicina braukt uz termām – karstām vannām zem klajas debess, pie kādām Senajā Romā aristokrāti laiski vadīja savas dienas, baudot vīnu, augļus un sarunājoties. Tā nokļūstam termās. Prieks ir milzīgs, jo pat daudzi vietējie nezina par šo uz antīkām drupām celto atpūtas vietu. Pēc divu stundu relaksācijas atgriežamies pludmalē nakšņot.
7. diena – 26. jūnijs
Diena atkal paiet sauļojoties, peldoties un dzerot ūdeni. Vakarā pārspriežam, ir laiks doties mājup. Uz šosejas, “stopējot” mašīnu līdz Romai, pavadām 40 minūšu – “stopēšana” Itālijā taču ir aizliegta ar likumu, par to draud izraidīšana no valsts uz pieciem gadiem. Ap pulksten 22 esam Termini stacijā, no kuras vilciens uz Orti (pilsēta uz ziemeļiem no Romas, kuras tuvumā ir autostrāde) atiet tikai sešos no rīta, bet staciju aizslēdz vienos naktī. Nakti pavadīt nolemjam uz soliņiem netālu no stacijas. Kad guļu, Ilze sargā mantas, jo visi brīdina, lai uzmanāmies. Nakts vidū pamostos, dzirdu – Ilze sarunājas ar itālieti Umberto, kuram arī jāgaida vilciens. Drīz jau arī Ilze guļ, jo viņš izrādās lādzīgs un sola mantas pasargāt. Somas paliek mums cieši blakus.
8. diena – 27. jūnijs
Pulksten 5 Umberto mūs pamodina, jo dodas uz vilcienu, mēs nodomājam: “Labi, vēl piecas minūtītes pasnaudīsim!” Un tad notiek dramatiskākais pavērsiens mūsu ceļojumā! Kad pēc liktenīgajām minūtēm Ilze atver acis… somu vairs nav! Tās ir nozagtas! Neviens no apkārtējiem arī neko nav redzējis. Paldies Dievam, pases ir pie mums, bet viss pārējais, ieskaitot abus telefonus, pārtiku, drēbes un naudu, – “ar galiem”. Mums ir tikai tas, kas mugurā, pustukša ūdens pudele un guļammaisi… Saprotam, ka nav izvēles. Ejam uz policiju, bet tā strādā no astoņiem rītā, tāpēc neatsakām divu itāliešu piedāvājumam iedzert kapučīno, jo brokastis mums taču nebūs – nav ko un par ko ēst. Ejot cauri stacijai uz policijas iecirkni, notiek kārtējais neparedzamais notikums – Ilzes somu ieraugām kādai meitenei, šķiet, bezpajumtniecei. Skrienam klāt, bļaujam: “Palīgā! Policija!”, taču visiem viss ir vienalga. Bet meitene saprot, ka soma zagta, un skaidro, ka viņa somu esot atradusi, pat ved rādīt, kur. Tas izrādās pāris kvartālu tālāk – tur atrodam Ilzes mantas, izsvaidītas pa trotuāru. Apstaigājam tuvējos kvartālus, cerot atrast arī manas mantas, bet nekā. Manā somā bija viss vērtīgākais – nauda (kādi 50 lati), pleijeris un abi telefoni. Uzrakstījušas iesniegumu policijas iecirknī, dodamies uz Latvijas vēstniecību, jo tā, šķiet, ir vienīgā vieta, kur mums varētu palīdzēt un kur cilvēkiem nav vienalga, kas ar mums notiek. Nu jau ar vienu somu, bet joprojām bez naudas un sakariem “pa zaķi” braucam līdz vēstniecībai, kur par mūsu problēmu izrāda niecīgu interesi, jo tieši tajā dienā valsts vizītē Itālijā ierodas Latvijas prezidente. Mums liek gaidīt piecas stundas. Bezspēks, drūmums, izmisums, izsalkums… Sēžam uz kāpnītēm pie vēstniecības (labi vismaz, ka ēnā – kā nekā šajās dienās no +40 grādu karstuma Itālijā nomira septiņi cilvēki.). Ceram, ka līdz mājām tiksim dzīvas… Ar pēdējiem spēkiem sagaidām konsules ierašanos. Vēstniecība nesniedz materiālo palīdzību, tādēļ ar “Western Union” pārskaitījumu saņemam naudu no mājām. Pēcpusdienā esam Termini, aizbraucam līdz Ortei, no kuras “stopējam” mašīnu līdz autostrādei, tad tiekam līdz Florencei – šo “fūri” mums sarunā etiopietis, kura priekšnieks no restorāna mūs pacienā ar sviestmaizēm (kā zināms, neko neesam ēdušas), tad ātri sarunājam nākamo “fūri” līdz Boloņai. Pāris stundu paguļam. Nu mums atgriezusies pārliecība, ka tiksim atkal uz mājām. Un pēc šodienas dramatiskajiem pārdzīvojumiem tas ir ļoti svarīgi.
9. diena – 28. jūnijs
Ceļamies pulksten 6 un, cenšoties atrast mašīnu stāvlaukumā, pavadām četras stundas. Pa šo laiku divreiz pagūstam iedzert kapučīno un “cafe latte”, ko mums izmaksā kārtējie atsaucīgie šoferi. Dodamies ceļā ar Vācijā dzīvojošu jautru turku ap gadiem 45, kurš mūs sola aizvest līdz Austrijai. Tā visu dienu braukājam pa Ziemeļitāliju, kur viņš iekrauj preces. Kādā kafejnīcā apēdam īstu itāliešu picu, arī turpmāko dienas daļu mūs cienā ar visādiem gardumiem, kas pēc vakardienas bada šķiet vienkārši ideāli. Labākais dienas moments ir turka gatavotā vistas fileja ar šampinjoniem un vietējo zaļumu salātiem, ko kopā ar sulu un gabaliņos sagrieztu meloni saldajā ēdam kādā stāvlaukumā 100 kilometru no Austrijas.
Šis ir viens no jaukākajiem ceļojuma mirkļiem, kad saprotam – pasaulē tomēr ir nesavtīgi cilvēki. Esam atkal laimīgas. Par spīti tam, ka man nozagts gandrīz viss un arī Ilzei vairākas lietas. Jo, kā spriedām turpceļā, lietas ir un paliek tikai lietas, bet iegūtos iespaidus, piedzīvojumus, atmiņas un emocijas mums neviens nevar atņemt. Un tas ir vērtīgākais.
10. diena – 29. jūnijs
Dienu pavadām, braucot līdz Itālijas robežai un pa Austriju, pārsēžamies citā “fūrē”, šoreiz šoferis ir ungārs, kas aizved netālu no Vīnes, kur sarunājam poli, kas mūs sola aizvest līdz Varšavai. Tikai jāgaida līdz puspieciem rītā. Lai atkal negadās kā Romā, nolemjam negulēt. Nakts vidū palīdzam kādai rumāņu meitenei. Izjūtam milzu gandarījumu, ka spējam palīdzēt – piezvanīt no tuvējās viesnīcas, ļaujam pagulēt mūsu guļammaisā, sargājam mantas. Viss būtu labi, tikai ap trijiem naktī sākas ļoti stiprs negaiss, no kura paglābjamies degvielas uzpildes stacijā. Tur sarodas pavisam internacionāls bariņš – mums, rumānietei, austrietim un turkam, kas tur strādā, pievienojas arī mongolis. Pēdējās stundas līdz ceļa sākšanai pavadām, draudzīgi jokojot un runājot brīžam angliski, krieviski, vāciski…
11. diena – 30. jūnijs
Braucam, līdz, nomainot pāris automašīnu, ap 19 vakarā esam stāvlaukumā, kurā ieraugām latviešu “fūres”. Kaut arī abi šoferi apgalvo, ka “stopētājus” neņem, mēs laikam izskatāmies tādas, ka nevar nepaņemt. Ir laba sajūta, jo zinām – rīt atkal skarsim Latvijas zemi.
12. diena – 1. jūlijs
Mājupceļu sākam vienos naktī, bet miegs nenāk, jo ir bezgala jauki atkal runāties ar kādu latvieti. Ap pulksten 5 kaut kur Polijas vidienē ieturam brokastis, vērojot brīnišķīgu saullēktu. Pēcpusdienā esam uz Ķekavas apļa, bet jau pulksten 17 – pie “Arkas” Brīvības bulvārī, no kurienes pēdējos metrus līdz mājām burtiski lidojam un domājam, cik, par spīti visam, tas tomēr bija vienreizēji, fantastiski un neaizmirstami! Mēs bijām Itālijā, mēs bijām Romā, mēs piepildījām savu sapni!
Cik tas izmaksāja?
Ja neņem vērā nozagtās mantas un naudu, tad ceļojums (ieskaitot suvenīrus, Itālijas telefonkarti, metro biļetes un vēl šo to, kā arī apdrošināšanu un līdzpaņemto pārtiku) mums katrai izmaksāja tikai 40 latu.
