Drīzumā Jelgavā durvis vērs pirmais modes nams. Mūsu pilsētā tā ir jauna situācija. Vēsturiskās komunistiskās telpas vizuālā lieciniece Jelgava un tērpu māksla.
Drīzumā Jelgavā durvis vērs pirmais modes nams. Mūsu pilsētā tā ir jauna situācija. Vēsturiskās komunistiskās telpas vizuālā lieciniece Jelgava un tērpu māksla.
Tēma – mēs un mūsu apģērbs – ir visai populāra. Pat truli nodrāzta, banalizēta, bet pēc būtības tērpu māksla joprojām ir neatklāts lauciņš valstī. Latvija vēl tikai mostas kvalitātei. Vispārējā lētuma laiks, kas dažreiz paslēpies aiz neadekvātas dārdzības, agrāk vai vēlāk beigsies.
Ko jaunu Jelgavas sievietēm, dāmām, kundzēm var pateikt modes mākslinieks, kas jau padsmit gados kļuvis par augstas klases drēbnieka mācekli un vēlāk, modes pasaulei piederošs, bijis arī Francijā, Šveicē un Vācijā? Kā pats saka, bijis slavenā vācu tērpa mākslinieka Volfganga Jopes ēna. Nebūdams snobiski augstprātīgs, atļaujas godīgi pateikt, ka tā bijusi īpaša skola, un tas viņu atšķir no daudziem šejienes drēbniekiem. Šovasar tērpu dizaineris Māris Zolners sācis darbu pie tērpiem, kurus izrādīs modes nama atklāšanā septembrī.
Personības vai tērpa spilgtums?
“Tērpā ir jāatspoguļojas personībai. Galvenais, lai ir saskaņa starp tērpu un tā nēsātāju, lai saredzams pats cilvēks, jo vizuālais tēls vai nu ir, vai nav. Var uzvilkt pat visdārgākā dizainera veidotu tērpu, bet… nebūs. Tad tas var kļūt pat komiski. Apģērbs ir, bet cilvēka nav. Vismaz aiz tā visa nav saskatāms. Viņa vērtību ēnā atstāj tērpa cena.”
Klausos Mārī, un acu priekšā man nez kāpēc “peld” cimdoti, lakoti, dekoltēti, it kā smalki, bet tomēr stīvi un neinteresanti cilvēki, jo pietrūkst galvenā – īstuma. Pietrūkst vienkāršības. Un tā nu iznāk, ka tērps cilvēku padara par ārišķību vergu.
“Latvijā šī “slimība” sastopama, bet tas ir saprotami. Cilvēki izbauda to, kas agrāk bija liegts. Ierauga kaut ko smuku un – vajag. Nedomā par to, vai tas viņu papildinās. Bet man ir ļoti palaimējies ar klientiem. Līdz šim pilnīgi visi uzticējušies man un ļāvuši ideju pilnībā īstenot.” Māris ir pārliecināts, ka jebkurā gadījumā viņam vienmēr ir pietiekami spēcīgi argumenti, kāpēc vajag tieši tā un ne citādi, lai pārliecinātu savu klientu.
Tērps un vieta
Vai modes mākslinieks pamana lētu tērpu? “Nē, ievēroju tikai to, kas patiešām briesmīgs. Es uztveru tēlu kopumā. Kā jau teicu, visnepievilcīgāk ir tad, ja tērps “nes” cilvēku, nevis otrādi. Nav gandrīz nekāda nozīme tam, cik tas maksā. Svarīga ir kopīgā tērpa līnija. Pārējais rodas it kā pats no sevis. Es noteikti nesāku ar cakām.”
Audums, no kura šūt tērpu?
“Visi audumi ir labi, sākot ar vienkāršu kokvilnu. Viss atkarīgs no tērpa rakstura un konkrētā gadījuma.” Pirmais audums, ko Māris pārvērta tērpā, bija flanelis. “Man nebija nekādas nojausmas par to, kā audumu piegriež. Uzgūlos uz flaneļa, ar krītu apvilku sava ķermeņa kontūras, piegriezu, uzšuvu, staigāju. Tagad, kad atceros – zeme, atveries!”
Skaistākās krāsas
“Vienmēr pietrūkst. Gribas arvien vairāk. Ne krāsainības, bet toņu nianšu. Nav tādu krāsu, kas neizraisītu emocijas.”
Skaistākie cilvēki?
“Atklāti, tieši, stipri, vienkārši, neliekuļoti, neuzbāzīgi. Slikti jūtos samākslotā sabiedrībā. Tādā kompānijā, ja iespējams, ilgi neuzturos.”
Augstā mode
“Tā kļūst arvien mazāk aktuāla. Cilvēki varbūt ir noguruši. Sabiedrībai kļūstot demokrātiskākai, tas vairs nav tik aktuāli. Varu neprecīzi izteikties, bet, manuprāt, cilvēki arvien vairāk vēlas tērpties tā, lai justos brīvi. Modē valda haoss. Vecas “atraugas”, gadu no gada mētāšanās, jo viss jau ir noticis. Arvien biežāk novēroju, ka kolekcijās izpaužas dizainera personība, viņa individualitāte un skatījums.
Mazās “ekstras” – kas tās tādas?
Māris paņem kādu žaketīti un parāda oderi. Paldies, ir skaidrs. Oderes iestrādes vieta ir iezīmēta ar mazu zeltītu, sudrabotu vai cita toņa josliņu. Sīkums? Bet cik daudz pozitīvu emociju manī raisījās no mazā knifiņa! Iedomājos, cik patīkami ir uzvilkt tērpu ar tā iezīmētu oderīti. “Odere ir vēl svarīgāka par tērpa ārējo veidolu,” uzskata tērpu dizaineris, piebilstot, ka vakartērps vispār nav iedomājams bez oderes.
Jēdziens – mode Latvijā
“Tā ir šķietamība, ka pie mums visa kā ir daudz. Jelgavā vispār šis lauciņš ir pilnīgi neskarts. Rīgā dārgākajos veikalos var iegādāties tikai otrā līmeņa kolekcijas. Augstākā līmeņa tērpu vienkārši nav. Domāju, ka Latvija pamazām atgriežas pie individualitātes. Viss ir attīstības stadijā. Individuāla tērpu šūšana gan ir dārgs prieks, bet, ja var atļauties, tas atmaksājas. Šuvējas pasaulē pelna ļoti labi. Varētu pat teikt, ka viņas ir pārtikušas.”
Jelgava – modes pilsēta
“Šī ir pilnīgi brīva joma. Man svarīgi neieslīgt rutīnā. Radu iespējas. Es te esmu.” Šie vārdi ir pārliecinoši – Es. Te. Esmu.
“To, ko tagad radu, nenosaukšu par kolekciju. Tas nebūtu īsti vietā. To drīzāk varētu nosaukt par teatralizētu tērpu izrādi tango stilā. Man kā tērpu dizaina māksliniekam šajā pasākumā visa kā ir par daudz. Manam stilam nav raksturīgi daudz rotu un knibuļu. Ir uznākusi vēlme paspēlēties ar skaistām lietām. Tērpi būs ļoti grezni. Skatē piedalīsies jelgavnieces. Modeles nebūs profesionāles, bet gan dāmas, kas sevi apzinās. Pazīstami cilvēki no mūsu vides. Dažāda vecuma, nenosaukšu ne jaunākās, ne vecākās gadu skaitu. Tas nebūs defilē izgājiens. Tērpi radīti, lai cilvēks tos varētu uzvilkt, aiziet uz pasākumu, nekas pārspīlēts. Ja kādai dāmai ir vēlēšanās, laiks un drosme piedalīties modes nama atklāšanas teatralizētajā skatē, vajadzētu sniegt par sevi informāciju “Zemgales Ziņu” redakcijā. Varbūt kautrības vai neveiklības soli pārkāpt varētu palīdzēt tuvinieki. Šis ir gadījums, kad vēlme piedalīties sniegs iespēju redzēt sevi pārvērtībās. Ar modeļiem strādās stilists, frizieris, kosmetologs, horeogrāfs, režisors. Tā ir iespēja kaut mirkli būt īpašā vidē. Paškritika saprāta robežās ir laba lieta, bet tai nevajadzētu būt ne par daudz, ne par maz.”
Tērpa liktenis
“Visa kolekcija, tāpat kā citur pasaulē, domāta pārdošanai. Tērpu pielāgo noteiktam pircējam. Visi augstās modes dizaineri tā dara. Arī mēs praktizēsim tērpu pielāgošanu. Mūsu modes namā būs neliela zāle, kur izrādīsim ne visai apjomīgas kolekcijas ierobežotam viesu skaitam. Tās pēc tam varēs iegādāties.
Pasaulē ir aptuveni 10 vai 20 tā saucamie neskaramie modeļi, kuri tiek glabāti noliktavās – bāzes modeļi, kas ir vērtība, modes nama rekvizīti, kurus atkārtoti var izrādīt mazāk būtiskās skatēs. Bet pēc laika to visu… aizsūta uz konteineriem.”
Dizainera pašportrets ir pieticīgi lakonisks
“Manā darbā ir nepieciešama prakse, laiks un lielā uzdrīkstēšanās. Esmu lāga cilvēks, bet darbā – nežēlīgs. Tam, kas neprot dziedāt, nav jākļūst par solistu. Par to esmu pārliecināts. Katram cilvēkam jādara tieši tas, kam viņš ir radīts.”
