Par azbesta kaitīgumu, kas atrodams arī jumtu šīferu loksnēs, dzirdēts daudz. Kādu ietekmi tas atstāj uz cilvēka organismu un kādēļ tiek uzskatīts par veselībai kaitīgu materiālu, skaidro speciālisti.
Par azbesta kaitīgumu, kas atrodams arī jumtu šīferu loksnēs, dzirdēts daudz. Kādu ietekmi tas atstāj uz cilvēka organismu un kādēļ tiek uzskatīts par veselībai kaitīgu materiālu, skaidro speciālisti.
Azbests (kalnu lini) ir silikātu klases minerāls ar šķiedrainu uzbūvi. Tas iedalās vairākos tipos, kas atšķiras pēc savas kristāliskās struktūras, fizikālajām, ķīmiskajām īpašībām un bioloģiskās aktivitātes dzīvajos organismos. Latvijā pārsvarā sastopams baltais azbests, kas ievests no Urāliem vai Kazahijas.
Zemgales reģionālās Valsts darba inspekcijas inspektore, arodslimību speciāliste Laila Celmiņa skaidro, ka azbests jeb tautā sauktais šīferis cilvēkam un apkārtējai videi nav kaitīgs līdz brīdim, kamēr to nelauž, nedrupina vai kā citādi nebojā. Azbests nav tikai jumta šīferloksnēs. To plaši izmanto arī kā siltumizolācijas materiālu cauruļvadiem, tvaika katliem, elektrokrāsnīm, kā blīvju un bremžu starpliku. No azbesta materiāla izgatavo arī karstumizturīgus aizsargapģērbus.
L.Celmiņa skaidro, ka dažādi remontdarbi var radīt ļoti lielu azbesta šķiedru koncentrāciju gaisā, piemēram, veco termoizolācijas materiālu demontāža no cauruļvadiem un tvaika katliem. Taču, izvēloties pareizas metodes un rūpīgi veicot darbus ar azbestu saturošiem materiāliem, šķiedru koncentrācija gaisā var būt neliela, piemēram, šīfera lokšņu jumta klāšana, uzmanīga vecā šīferjumta demontāža. L.Celmiņa norāda, ka cilvēkam kaitīgas ir tieši šķiedras. Laužot un smalcinot šīferi, gaisā izplūst putekļi, kas satur azbestu, tos ieelpojot tiek mehāniski kairināti cilvēka plaušu audi. Rezultātā pakāpeniski samazinās plaušu elpošanas funkcijas, kam pievienojas elpošanas ceļu infekcijas, sirds darbības nepietiekamība vai plaušu vēzis. Sīkās azbesta šķiedras, kas nokļuvušas cilvēka organismā, veicina ļaundabīgo audzēju veidošanos. Tās novājina cilvēka imūnsistēmu. Šķiedras var redzēt tikai mikroskopā 400 reižu palielinājumā, gaisā tās saglabājas 70 – 80 stundu pēc darba ar azbestu. Sīkās, asās azbesta šķiedras nonāk dziļi plaušās, kur tās “ieķeras” un paliek visu mūžu.
Tā saucamo azbestozi parasti konstatē cilvēkiem, kas ilgstoši pakļauti ļoti augstas azbesta šķiedru koncentrācijas iedarbībai. Ir pierādīts – jo vairāk cilvēks tās ieelpo, jo lielāks ir saslimšanas risks ar plaušu vēzi. Savukārt, ja cilvēks, kurš strādā ar azbestu, smēķē, ir daudz nopietnāk pakļauts riskam, un iespējamība saslimt ar plaušu vēzi pieaug 90 reižu. Diemžēl Latvijā nav informācijas, cik procentu dažādu ļaundabīgo audzēju slimnieku piemeklējuši bīstamā azbesta dēļ, taču speciālisti zina teikt, ka kaitējuma sekas parādās tikai pēc 15 – 20 gadiem.
L.Celmiņa stāsta, ka joprojām mūsdienās notiek kā bērnu, tā pieaugušo saskarsme ar azbestu, jo tas ir minerāls, kas apkārtējā vidē nesadalās arī ilgstošā laika periodā. Sevišķi jūtīgi pret tā iedarbību ir mazi bērni. Latvijā joprojām nav atrisināta ar azbestu saturošo atkritumu savākšana. Vienīgā speciālā izgāztuve Latvijā, kur droši novietot arī šīferi, ir Brocēnos.
Tādēļ, strādājot ar azbestu saturošiem materiāliem, obligāti jāievēro darba drošības noteikumi, jālieto sejas aizsargmaska un darba apģērbs, ko pēc tam nebūtu vēlams turēt mājās. Darba laikā materiālus ieteicams mitrināt ar ūdeni.
