Daudzi atcerēsies sešdesmitos un septiņdesmitos gadus, kad mājai uzlikt šīfera jumtu skaitījās tas pats, kas šodien aizbraukt atvaļinājumā uz Kanāriju salām.
Daudzi atcerēsies sešdesmitos un septiņdesmitos gadus, kad mājai uzlikt šīfera jumtu skaitījās tas pats, kas šodien aizbraukt atvaļinājumā uz Kanāriju salām. Tā bija superdeficīta prece, kuras dēļ netika žēlota nauda, lai tikai tiktu vaļā no apnikušā vectēva liktā niedru vai šķindeļu jumta. Šīferis bija arī gana ērts materiāls, tiem laikiem jauns un izskatīgs. Laiku pa laikam gan paklīda runas, ka tajā esot azbests, protams, nekas labs, bet tas nevienu tā īsti neinteresēja. Šo pašu materiālu plaši izmantoja visā pasaulē, tikai tur daudz agrāk aptvēra, ka šīferī esošais azbests ir ļaundabīgos plaušu audzējus izraisoša viela. Pareizāk sakot, bīstami ir azbesta putekļi, bet šīferis pēc savas struktūras ir kompozīts materiāls, kurā azbests ir saistītā veidā. Bīstams tas kļūst, strādājot ar šīferi vai to saplēšot. Tad azbesta putekļi nonāk vidē, kur cilvēkam, tos ilgstoši ieelpojot, var radīt veselības problēmas. Līdz ar to Rietumos tā izmantošana būvniecībā tika ar laiku samazināta, pieņemot ierobežojošus noteikumus. Padomju valstī azbesta izstrādājumi tika ražoti un izmantoti plašos mērogos.
Situācija mainījās pēc neatkarības atgūšanas un gatavojoties iestāties ES. Tur azbesta izstrādājumu ražošana, izmantošana un utilizācija ir strikti reglamentēta. Latvijai bija jādara tas pats. Šīfera, kā arī siltumizolācijā izmantotā azbesta ražošanu un tirgošanu Latvijā pārtrauca jau pirms četriem gadiem. Speciālisti gan atzīst, ka šos materiālus var iegādāties – tos joprojām ieved no austrumiem kontrabandas ceļā.
Lemjot par izstrādājumu izņemšanu no apgrozības, ES likumdevēji gāja pa saprātīgāko ceļu un katrai dalībvalstij atļāva pašai lemt, kad no mājas jumta jātiek noplēstam pēdējam šīfera gabalam. Taču, nonākot līdz Latvijai, atkal jāatceras – gribējām, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr. Izrādās, tracī, kas sacelts par to, ka pēc pieciem gadiem mājas šīfera jumts būs jānoplēš, vainojami ir mūsu bāleliņi un tautumeitas. Gluži kā tādi Eirosavienības teicamnieki un par pašu Romas pāvestu ticīgākie katoļi paši vien šīs sakas esam uzmaukuši kaklā.
Vispirms visa Latvija tika nolikta “uz ausīm”, kad uzzinājām par noteikumiem, kas prasa no 2010. gada aizliegt izmantot azbestu saturošus materiālus, izņemot atsevišķos īpašas tehnoloģijas agregātos. Trakums vēl auga, kad tika pateikts: “Paši vien, mīlīši, esat vainīgi, ka jums tas jumtiņš no šīfera. Būs vien par savu naudiņu tas jānoplēš un vēl jāaiztransportē līdz speciālam atkritumu poligonam.” Ja lēš, ka tādu šīfera plākšņu Latvijā ir ap diviem miljoniem tonnu, tad var iedomāties, no kādām summām “mīļā” valsts mums piedāvā šķirties.
Esam pieraduši lamāt Briseli par nesamērīgām un dažbrīd jokainām normām. Šoreiz neviena direktīva nenosaka, cik ilgā laikā mums no šīfera jumtiem jāatvadās. Protams, jāņem vērā, ka tas joprojām satur kaitīgo azbestu. Kā atzīst speciālisti, daudz bīstamāks tas kļūst tad, kad tiek no jumta plēsts nost un vests uz tuvējo mežmalu. Vēl sliktāk, ja ar veco šīferi mēģina labot piebraucamo ceļu uz māju. Tad gan azbesta putekļi pa gaisu iet griezdamies. Kā ikvienam materiālam, arī šīferim ir savs kalpošanas laiks, pamazām tas tiks nomainīts ar jaunāku un drošāku materiālu. Atliek vien jautāt: “Vai jūs, kas lasījāt ES direktīvas un pēc tam rakstījāt noteikumus, šādu normu izdomājāt, lai mums ieriebtu?”
