Mārtiņš Upītis – Eiropas U-23 čempionāta sudraba medaļnieks smailīšu četriniekā. Pēc laivā pavadītiem vairāk nekā desmit gadiem šis pagaidām ir sportista augstākais sasniegums.
Mārtiņš Upītis – Eiropas U-23 čempionāta sudraba medaļnieks smailīšu četriniekā. Pēc laivā pavadītiem vairāk nekā desmit gadiem šis pagaidām ir sportista augstākais sasniegums. Pirms tam 2003. gadā jelgavnieks airēja četriniekā, kas ieņēma piekto vietu pasaules čempionātā.
2000. gadā viņš bijis 500 metru distances finālists Eiropas junioru čempionātā.
Mārtiņa trenere klubā “KC” Ilze Bome uzskata, ka jaunietis pilnībā atbilst priekšstatam par augstas klases sportistu. Ar ļoti nopietnu attieksmi pret darbu, spēju sevi kontrolēt un zināšanām, kas ļauj analizēt savus fiziskos stāvokļus treniņu procesā. Ar gribu koncentrēties sacensībām, stingru viedokli un vienlaikus toleranci kolektīvā.
Ar stingru raksturu kopš bērnības
Mārtiņš atceras, ka pirmoreiz uz klubu “KC” atnācis divpadsmit gadu vecumā un jau nākamajā gadā uzvarējis “kaut kādās sacensībās” Austrijā. Kad vēlāk iztaujāju treneri, viņa precizē, ka tā bija starptautiskā regate 1995. gadā. Šķiet, vienīgi zvaigžņu slimība varētu piemesties no tik straujiem panākumiem, taču atklājusies cita, nopietna veselības problēma. Atceroties, kā puisis ar neatlaidību precīzi ievēroja ārsta norādījumus, līdz slimība atkāpās, I.Bome secina, ka jau tad parādījies viņa stingrais raksturs, kas līdz ar dabas doto talantu un atlētismu ir pamatā turpmākajiem panākumiem. Bet uz tā, protams, ir būvēts meistarīgs treniņu darbs.
Mārtiņa izaugsmi sekmēja arī iespēja mācīties Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Trenere nerunā par izjūtām, kādas ir, palaižot savu lolojumu “lielajā dzīvē”, bet uzsver, ka tā bijusi laba izdevība īstajā brīdī. Kopš tā laika Mārtiņš biežāk airējis citos ūdeņos, valsts izlases treniņnometnēs un sacensībās, taču, būdams Jelgavā, ik dienu (vai kā šopavasar pat vairākas nedēļas no vietas) sēdies vecajā smailītē uz Lielupes savā “KC” klubā.
“Ilze Bome joprojām ir mana trenere un labākā konsultante,” saka nu jau Sporta pedagoģijas akadēmijas students, U-23 un pieaugušo izlases dalībnieks. “Mūsu savstarpējo konsultāciju saturs ir kvalitatīvi ļoti audzis,” vēlāk apstiprina Ilze, piebilstot, ka sarunas notiek jau kolēģu līmenī.
Līdzās audzēkņa izaugsmei pēdējo gadu gandarījums trenerei ir pašvaldības un Zemgales Olimpiskā centra atbalsts, interese par airētāju panākumiem un atzinība par nopelniem.
Sports kā darbs un galvenais pienākums
Mārtiņa dienas režīms pašlaik Rīgā šķiet vienkāršs (“astoņos pieceļos, desmitos treniņš, tad pusdienas, mazliet atpūšos, paguļu, divos atkal treniņš līdz pieciem, tad vakariņas, paskatos televīzijā ziņas, kaut ko palasu, un diena galā”). Bet tikai viņš pats zina (un droši vien arī draudzene Baiba jūt), cik pūļu prasa šo “vienkāršību” diendienā ieturēt.
Izlases sportists nedrīkst aizrauties ar ekstrēmām lietām, kur var gūt traumas. Trenažieru zāle, ziemā basketbols un distanču slēpošana – tās varētu būt kā garšvielu piedevas garajām airēšanas stundām.
Viena diena nedēļā (dažkārt arī divas) tomēr ir brīva, un tad atrodas laiks kādai “iziešanai” kopā ar Baibu. Viņa ir tā, kas draugam iesaka, kādu grāmatu izlasīt. Abi kopā var aiziet uz kino vai kur citur.
Ko gribētos izdarīt, ja būtu vairāk brīva laika? “Apceļot Latviju,” atbild Mārtiņš, kas ir airējis Lielupē, Daugavā, Limbažu ezerā un kanālos dažādās pasaules valstīs, bet visur pirmā vietā bijis sportiskais režīms.
Vai sports izvēlēts arī par profesiju? “Nemelošu – Sporta akadēmijā iestājos, jo tā varu vairāk laika veltīt treniņiem,” Mārtiņš arī neslēpj, ka studijas uz priekšu iet palēnām. “Kas zina, kā būs,” viņš saka, jo sportistam, kas jau piecus gadus turas Eiropas smaiļotāju elitē, pašlaik visskaidrāk zināms vien tas, ka jūlija beigās būs Eiropas čempionāts Polijā, bet augustā – pasaules čempionāts Horvātijā.
