Daces Zvirbules grāmata «Man nav laika», iespējams, būs patīkama pārmaiņa tām lasītājām, kas parasti izvēlas spilgti un krāsaini noformētos sieviešu romānus.
Daces Zvirbules grāmata “Man nav laika”, iespējams, būs patīkama pārmaiņa tām lasītājām, kas parasti izvēlas spilgti un krāsaini noformētos sieviešu romānus.
Parasti grāmatas un lasītāja tikšanās process ir vai nu apzināts, likumsakarīgs, vai arī tieši pretēji – nejaušs. Likumsakarīgs tad, ja ieej grāmatnīcā ar mērķi iegādāties konkrētu grāmatu, par kuru esi uzzinājis izdevniecību jaunāko grāmatu apskatos, par kuru lasītas labas atsauksmes vai vienkārši ieteikusi paziņa, par kuras gaumi nav bijis pamata šaubīties. D.Zvirbules stāsts “Man nav laika” pie manis nonāca nejauši. To iedeva kolēģis ar intriģējošu piebildi, ka autore ir jelgavniece.
Paņemot to rokā, secināju, ka grāmatnīcā varētu paiet tai garām – salīdzinoši askētiskais vāks šķistu neievērojams uz simtiem citu romānu spilgto un, no mārketinga viedokļa, uz mērķauditoriju precīzi “nostrādāto” izdevuma klāsta. Ņemot vērā manu interesi par mūsdienu latviešu literatūras attīstības procesiem, uzmanību piesaistītu autores latviskais vārds un mazliet banālā reklāmas uzlīme “Rakstīts Latvijā!” (acumirklīgas paralēles ar līdzīgiem uzrakstiem uz Latvijā ražotu pārtikas produktu iepakojumiem). Diemžēl grāmatā nav nevienas rindiņas par autori. Protams, nepieciešamo informāciju ieinteresēts lasītājs var atrast internetā, bet šoreiz saskaņā ar modernās literatūrzinātnes nostādnēm nolēmu to lasīt kā literāru tekstu, kas uzsācis pats savu, no autora neatkarīgu eksistenci.
Pirmais iespaids, ka grāmata būs nepārprotami sievišķīga, bija pareizs un nelika vilties. Apakšvirsraksts “Blūzs dzīves apbružātiem cilvēkiem” vērīgāko lasītāju sagatavo gaidāmajai noskaņai – mazliet lirisma, melanholijas, ikdienas rutīnas un steigas izprovocēta vientulība un dzīves grūtsirdība, skumjas, liktenīgas tikšanās un atklāsmes.
Romāna galvenā darbība notiek mūsdienās, tāpēc varoņi šķiet tuvi, viegli izprotami un pazīstami, gandrīz kā kaimiņi no pretējās mājas. “Man nav laika” sākas ar pavisam banālu notikumu. Paulīne, mūsdienīga sieviete ar veiksmīgu karjeru, gandrīz pieaugušiem bērniem un šķietami sakārtotu dzīvi, Ziemassvētku priekšvakarā nejauši pieķer vīru nepārprotamā situācijā ar citu sievieti. Viņa ielec mašīnā un brauc uz savām dzimtas mājām “Druviņām”. Pa ceļam Paulīne paņem mašīnā kājā sašautu “stopētāju” Ansi. Abu tikšanās ir likumsakarīga un nepieciešama. Abi nonākuši dzīves krustcelēs, kad vajag apstāties, kad citādi vairs nevar, jo viss pārāk ieslīdzis rutīnā, kad saviem tuvajiem nav pateikts tik daudz, jo nav laika, jo jāsteidz dzīvot. Paulīnei un Ansim tiek dota iespēja dažās dienās iedziļināties sevī, atklāt senu dzimtas noslēpumu un apzināties sevi no jauna, lai izvēlētos pareizo ceļu dzīves krustcelēs.
Pirmajā brīdī lasītājam nav viegli. Notikumi un varoņi mainās strauji, sākotnēji, šķiet, pat bez īpašas loģikas līdz brīdim, kad saproti – pārāk daudz līdzības, sakritības ir visu šo cilvēku dzīvē. Tajā brīdī tu kļūsti ieintriģēts, pats sāc meklēt likumsakarības, cēloņus un iemeslus, kāpēc varoņu dzīve izveidojusies tieši tā un ne citādi.
Teksts ir sievišķīgi emocionāls un dzīvs. Autore prasmīgi izvēlējusies katrai situācijai atbilstošu tēlošanas manieri, lai radītu īsto noskaņu. Nodaļas par mazā Ivara, Smaidas un Anša dzīvi aizkustina ar savu bērnišķīgo naivumu. Savukārt mājīguma sajūta pamestajās, aizsnigušajās Druviņās tiek iedzīvināta ar latvisku pīrāgu un kārdinošas biezpienmaizes cepšanu pēc senas dzimtas receptes.
Apbrīnojami harmoniski šajā grāmatā sadzīvo klasiskais ar moderno. Klasisks varētu šķist pats sižets – divu dzimtu četru paaudžu sarežģītie likteņi, kas atklāti latviešu literatūrā novatoriskā veidā. Romāns ir interaktīva spēle. Lasītājam tiek dota iespēja pašam mainīt notikumus. Gandrīz kā pasakā varoņi ik pa brīdim nonāk krustcelēs, bet lasītājam tiek dota iespēja izvēlēties, pa kuru ceļu aizvest varoņus, paspēlēties ar “kā būtu, ja būtu” situāciju. Tāpēc pēc grāmatas izlasīšanas rodas kārdinājums to lasīt vēlreiz, pieņemot autores piedāvātos spēles noteikumus: “Ja vien tev būtu ļauts jau iepriekš atpazīt notikumu, kas izmainīs dzīvi. Ja vien tu, nonākot krustcelēs, varētu izvēlēties ceļu, kas ikdienišķas parādības var pārvērst likumsakarībās. Un ja tev būtu dota iespēja izjaukt savu pasauli un radīt to no jauna…” Uz brīdi pat sajūties kā ieguvējs, kas par izdevīgu cenu iegādājies “divi vienā” produktu. Nav slikti, bet man tomēr patika lasīt klasiski, lapu pēc lapas, daudz neeksperimentējot.
Mana un D.Zvirbules grāmatas “Man nav laika” nejaušā tikšanās bija patīkama un interesanta. Nepaejiet tai grāmatnīcā garām!
