Dievs cilvēku radīja pēc sava ģīmja un līdzības, taču, gadsimtiem ritot, radās rases un tautības, un cilvēks izveidojās ar savu raksturu, pasaules uztveri un mērķiem.
Dievs cilvēku radīja pēc sava ģīmja un līdzības, taču, gadsimtiem ritot, radās rases un tautības, un cilvēks izveidojās ar savu raksturu, pasaules uztveri un mērķiem. Mēs katrs cenšamies to laika sprīdi, kas nolemts zemes virsū, izmantot, cik labi vien spējam, dzīvot saskaņā ar sevi un citiem. Kas gan tā būtu par dzīvi, ja mēs nedrīkstētu piepildīt savus sapņus? Protams, ne visu cilvēku izvēlētais dzīves ceļš pārējiem ir pieņemams, bet tāpēc jau mēs nedrīkstam kādam teikt, ka viss, ko viņš dara, ir nepareizi. Laikam jau no šūpuļa cilvēkam jāieaudzina ja ne ar cieņu, tad vismaz ar toleranci izturētie pret tiem, kas ir citādi, un mierīga līdzāspastāvēšana bieži vien ir daudz auglīgāka nekā mūžīgi strīdi un naida izpausmes.
Diemžēl daudzi nespēj pieņemt novirzi no normas – to pierādīja homoseksuālistu pasākums pagājušās nedēļas nogalē Rīgā. Brīžiem baisi kļuva, skatoties uz cilvēku pūļiem, kas bija gatavi ar dūrēm un asinīm pierādīt, ka atšķirīgajiem mūsu vidū nav vietas. Saprotu, ka homoseksuālismu nevēlas saprast un pieņemt ļoti daudzi – vainīgi gan PSRS laikos radītie stereotipi, gan arī cilvēku nevēlēšanās pasniegt palīdzīgu roku citiem, gan bailes par savas nācijas nākotni. Un tās ir katra cilvēka tiesības – pieņemt to vai ne. Es nepagalvoju, ka homoseksuālisms ir labs un atbalstāms, taču vai tāpēc jāstājas uz kara takas? Man kā vērotājai no malas brīžiem bija kauns par savu tautu, kas emociju izpausmei neko vairāk par piedauzīgām rupjībām, turklāt krievu mēlē, atrast nevarēja. Bet vēl sliktāk jutos brīdī, kad kāds homoseksuālistu nīdējs atklāti pateica, ka būtu gatavs mūžu nosēdēt cietumā, lai tikai izdotos pārgriezt rīkli kādam pederastam. Diemžēl, klausoties izkliegtajos lāstos un lamās, gribot negribot nācās šaubīties par dažu cilvēku intelektuālo līmeni. Ja cilvēks nezina atšķirību starp pederastiju (divu vīriešu mīlestību) un pedofīliju (mazgadīgu personu seksuālu izmantošanu), diez vai viņu var uzskatīt par gudru.
Vai tiešām tā ir mana tauta, kas spēj ģenerēt tādu naidu? Aklais naids noveda pie tā, ka no olām un tomātiem visvairāk cieta policisti, kas centās ieviest kārtību, pildot rīkojumus.
Un ko šie protesti panāca? Tikai to, ka pasaule uz mums skatās kā uz nezvēriem, kas ar putām uz lūpām gatavi iznīcināt citādos. Un tajā pašā laikā gājiena organizētāji palika uzvarētāji, jo viņi, nereāģējot uz visiem izaicinājumiem, bija mierīgi un nosvērti, nenolaižoties līdz protestētāju līmenim.
Vai cilvēks ir tiesīgs tiesāt citu? Jautājums, uz kuru, no vienas puses, atbildēt ir viegli, no otras – gandrīz neiespējami. Jā, cilvēks cilvēku tiesā ik dienas, piemēram, tiesas zālē, taču šajā gadījumā viņam, tiesnesim, ir dota tāda vara, ko nodrošina likums, protams, arī citu cilvēku izveidots. Bet pārējais nav mūsu kompetencē.
Laikam jau ir par daudz no parasta cilvēka prasīt, lai viņš mēģinātu mierīgi līdzāspastāvēt ikvienam indivīdam, ja jau pat tie, kam vajadzētu palīdzēt veidot sabiedrības viedokli, agresīvi nostājas protestētāju pusē. Piemēram, pazīstamā žurnāliste Elite Veidemane bija to barā, kas neļāva homoseksuālistiem iekļūt baznīcā, turklāt, necenzēti lamādamās, viņa pretojās policijas likumīgām prasībām. Saprotu, ka arī žurnālistam var būt viedoklis, taču minētā persona vairākkārt uzsvēra to, ka pauž ne tikai savu, bet arī savas darba vietas – laikraksta “Vakara Ziņas” – uzskatus. Vai patiešām visi, kas strādā šajā vakara avīzē, būtu pilnvarojuši E.Veidemani šādi izteikt avīzes viedokli, neaizmirstot arī, ka preses izdevums skolo sabiedrību?
