Ja pārējā Latvija ņemtu vērā galvaspilsētas mācību stundas, domājams, cilvēki sāktu dzīvot ļoti normāli. Vismaz tā šķiet pēc pagājušās nedēļas notikumiem Rīgā.
Ja pārējā Latvija ņemtu vērā galvaspilsētas mācību stundas, domājams, cilvēki sāktu dzīvot ļoti normāli. Vismaz tā šķiet pēc pagājušās nedēļas notikumiem Rīgā. Vispirms atļaut, tad aizliegt un pēc dienas atkal atļaut. Tāds bija scenārijs, pēc kāda rīkojās Rīgas pašvaldība, lemjot par atļauju rīkot geju un lesbiešu gājienu Vecrīgā. Protams, tā bija muļķīga rīcība, un situāciju nekavējās izmantot Latvijas Pirmā partija, paziņodama, ka izsaka neuzticību “Jaunā laika” protežē Rīgas pašvaldības izpilddirektoram Ērikam Škaparam. Gan jāsaka – ja šādi viņi nerīkotos, tad ietu pret savu publiski pausto pārliecību un vērtību orientāciju. (Vienīgi tā dīvaini iznāk, ka Nils Muižnieks, kurš pretendēja uz Cilvēktiesību biroja vadītāja amatu, nācis no šīs pašas partijas dzīlēm un nebija pats pēdējais cilvēks tajā.) Ņemot vērā runas par satiksmes ministra Aināra Šlesera, kurš ir Latvijas Pirmās partijas priekšsēdētāja vietnieks, interesi par visu, kas saistīts ar Rīgas brīvostu, nemaz tik nevainīga partijas sirdsapziņas pamošanās nešķiet. Bet lai tas paliek Rīgas pašvaldības vadības iekšējo pagrīdes spēlīšu ziņā.
Jau aizvakar paklīda runas, ka Ainārs Šlesers centīšoties pārliecināt savus kolēģus un Rīgas domes koalīcijas partnerus no Tautas partijas un apvienības “”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” par atbalstu Domes priekšsēdētāja Aivara Aksenoka, kurš pārstāv partiju “Jaunais laiks”, demisijai. Vienlaikus Ministru prezidents Aigars Kalvītis informējis, ka jautājums par nesaskaņām Rīgas Domē tikšot pārrunāts arī valdību veidojošās koalīcijas padomē. Turklāt premjers gatavs sniegt savu palīdzību Rīgas Domes frakciju nesaskaņu risināšanā.
Lai arī mums pārējā Latvijā šķiet, ka Rīgā notiekošais ir tikai pašas Rīgas daļa, gribam vai ne, tas ietekmē visas valsts dzīvi. Šajā gadījumā viena partija, lai izdarītu acīmredzot nākotnē dividendes nesošus manevrus, paņēmusi “pie rīkles” pārējos, lai panāktu savu. Pretējā gadījumā būtu neizbēgama valdības šūpošanās, kas, tuvojoties nākamā gada valsts budžeta pieņemšanai, sāktu atgādināt pagājušā gada valdības gāšanas scenāriju. (Nākamā gada budžeta apstiprināšana bija iemesls, lai Tautas partija “paklupinātu” savus koalīcijas partnerus un Induļa Emša valdība kristu.)
Kāpēc šāda daudzgājienu kombinācija tika izspēlēta, top skaidrs, uzzinot, ka vakar valdība kā vienīgo Valsts cilvēktiesību biroja nākamo vadītāju ir nominējusi bijušo Latvijas Pirmās partijas biedru Nilu Muižnieku. Tas nozīmē, ka Latvijas Pirmā partija savu ir panākusi. Spēles kombinācija izspēlēta lieliski.
Tiktāl par kombinācijām, ietekmes un politiskās izmaņas izrādīšanu. Mati ceļas stāvus no tā, ka valsts kļūst par ķīlnieku pokerā, ko spēlē cilvēki, kas sevi dēvē par politiķiem. Šajā ziņā daudz godīgāki ir tie pašvaldību vadītāji, kas atklāti pauduši savu piesliešanos vienai vai otrai partijai, lai tikai “dabūtu cauri” savu pašvaldību atbalsta projektus un valsts līdzdalību attīstības investīcijās. Atliek vien piekrist tam, ka nav nekā nestabilāka par daudzpartiju koalīcijas valdību, uz kuras balstās visas valsts iekšpolitiskā stabilitāte. Tā kā nākamajā gadā paredzamas Saeimas vēlēšanas, jāgaida, kādas kombinācijas politiskajā pokera spēlē tiks izspēlētas nākamreiz.
