Parīze. Metro. Ceļā no lidostas uz viesnīcu iekāpjam pārpildītajā pazemes transportlīdzeklī. Daži mums velta aizdomīgus skatienus. Laikam tāpēc, ka esam tūristi, runājam latviski, nodomāju.
Parīze. Metro. Ceļā no lidostas uz viesnīcu iekāpjam pārpildītajā pazemes transportlīdzeklī. Daži mums velta aizdomīgus skatienus. Laikam tāpēc, ka esam tūristi, runājam latviski, nodomāju. Tomēr kādas sievietes acu skatiens tik noturīgs, uzkrītošs un tāds kā nosodošs. Tas liek justies neomulīgi, pat nedaudz sabīties – vai tiešām esam tik atšķirīgi no pārējiem, izdarījuši ko nepareizi? Viņa mums tuvojas. Sievietei tā ap gadiem 30, dabīgi rudi sprogaini mati, seja klāta vasarraibumiem, lielas acis, gaišas skropstas un uzacis, bāla āda, melns apģērbs un tas nedraudzīgais skatiens. Pirmajā brīdī šķiet nepievilcīgs tēls. Kas tagad būs, to klusībā jautājot, jaušu sevī uztraukumu. “Vai tās ir jūsu?” vēl vairāk ieplestām acīm sieviete prasa neskaidrā angļu valodā. Arī viņa izskatās no kaut kā sabijusies. Saprotu, ka pēkšņo sarunu biedri interesē mūsu turpat līdzās novietotās ceļasomas. Atbildu apstiprinoši. Sieviete liekas mierā. Bet tikai uz brīdi. Tad atkal ierunājas, bet francūzietes ikdienā nelietotās angļu valodas vārdi tik nesaprotami birst kā pupas. Nu gandrīz nekā neizdodas atšifrēt. Tikai: “Jums jāuzraksta… jāpieliek… lai zinātu… tāpēc, ka terorisms… jums tas ir jāizdara…” Visu saliekot kopā, pēkšņi kļūst skaidrs. Proti, esam iekāpuši sabiedriskajā transportā ar lielām somām, kurām neesam piestiprinājuši lapiņu ar mūsu vārdiem, dzīvesvietu. Pasaulē aktuālā terorisma dēļ tāda bagāža citiem šķiet aizdomīga. Kad apjaušu, kāds ir sievietes vēstījums, jūtu aukstus sviedrus. Bet arī parādās vainas apziņa – viņa taču nebija nedraudzīga vai cilvēks ar sliktiem nolūkiem, par kādu automātiski svešinieci lika noturēt piesardzība attiecībā pret citiem tālā zemē. Pēkšņi saprotu, cik lielā mērā cilvēkus satrauc terorisms. Cik daudziem šķiet, ka tā draudi jaušami ik uz soļa.
Cita diena. Parīze. Vilciens. Pašķielēju pa labi. Sēž tumšākas ādas krāsas vīrietis un lasa mazītiņu grāmatiņu. Tā vien šķiet, ka tā ir lūgšanas grāmata. Teksta rakstība man nav saprotama. Paskatos apkārt, arī citu aizdomu pilnās acis lūkojas lasītāja virzienā. Tomēr mierina doma, ka neba visi musulmaņi ir kaujinieki pašnāvnieki.
Pēc brīža iekāpj vīrietis spēka gados ar ceļasomām, vasaras karstumā sviedru lāsēm klātu seju. Izskatās nedaudz tramīgs, kaut ko pēta visapkārt. Tad uz pasažieru soliņa atstāj bagāžu un aiziet. Intuīcija teic, ka uztraukumam nav pamata, tomēr citi tā nedomā. Teju visi ievēro, ka bez uzraudzības palikušas palielas somas. Apkārtējie, atzīšos, ieskaitot mani, nekautrējās uzkrītoši paliekties tā, lai skatam paveras vilciena eja, kur rast atbildi – kurp aizgājis somu īpašnieks? Varbūt aizbēdzis, atstājot… nu paši saprotiet, ko. Jūtama spriedze. Vārda tiešā nozīmē atslābums cilvēku sejas vaibstos, kustībās iestājas tikai tad, kad kungs atgriežas pie savām “tašiņām”. Izrādās, viņš vienkārši meklējis paziņas, kas acīmredzot bija iekāpuši citā vagonā.
Ak Dievs, cik ļoti bail no terorisma! Tas ir tik skumji, ka dažiem izdevies cilvēkos iedvest šausmas, satricināt viņu mieru, mudināt neuzticēties otram.
Tas notika apmēram nedēļu pēc terora akta Londonā.
