Radošo profesiju ļaužu vidē nereti vērojam, ka daiļo mākslu mūzu ietekmēti ir ne tikai atsevišķi indivīdi, bet arī ģimenes, reizēm pat vairākās paaudzēs. Ne mazums tādu piemēru atrodami latviešu mākslā.
Radošo profesiju ļaužu vidē nereti vērojam, ka daiļo mākslu mūzu ietekmēti ir ne tikai atsevišķi indivīdi, bet arī ģimenes, reizēm pat vairākās paaudzēs. Ne mazums tādu piemēru atrodami latviešu mākslā. Daudzi zina par Zariņu, Iltneru, Skulmju, Zuteru un citām mākslinieku ģimenēm. Patlaban Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma Jūrmalas mākslinieku Adieņu kopizstāde.
Andris un Ilga Adieņi jūrmalniekiem ir labi pazīstami gan kā mākslinieki, gan kā iejūtīgi, talantīgi pedagogi Slokas pamatskolā un Jūrmalas Mākslas skolā. Aplūkojot A.Adieņa darbu ekspozīciju, veidojas priekšstats par dzīvei atvērtu, optimistiski noskaņotu mākslinieku, kas kāri tver norises apkārtnē un tajā pat laikā prot apstāties, lai uz lietām paskatītos nedaudz filosofiski. Par to liecina dažādie žanri – ainava, klusā daba, portrets, figuratīvi gleznojumi –, kuros mākslinieks darbojas. Grūti pat noteikt, kurš no tiem būtu pašam tuvāks vai mīļāks. Interesanti, ka A.Adienis pēc savas būtības ir grafiķis, kaut arī beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1970). Mākslinieka gleznās ir diezgan konsekventi uzsvērta kontūra, siluets un stilizēta forma, laukumi. Tēlojuma atšķirības redzamas dažādu žanru darbos, piemēram, reālistiskajos ainavu gleznojumos “Pavasaris” (1985), “Duntes jūrmala” (2002) vairāk vai mazāk dokumentēta vide un tā brīža sajūtas. Turpretim figuratīvajās kompozīcijās “Zilā pasaka” (1982), “Sākums” (1986) mākslinieks runā par ģimeni, dēlu, par saviem klusajiem sapņiem un nākotni. Tie ir vienkārši nolasāmi stāsti, bet tajā pašā laikā emocionāli un sevī ietver dzīves mīlestības zīmes. Par lieliska zīmētāja spējām liecina tušas zīmējumi “Baltais mīms” (1984), “Melnais mīms” (1984), kuros precīzi tverta raksturīga un sarežģīta ķermeņa kustība, arī žesta plastika. Tušas spalvas bagātīgi variētais svītrojums liecina par profesionalitāti un akadēmiski noskaņotu mākslinieku.
I.Adienes darbi mums stāsta par mākslinieces bērnības skarbajiem pārdzīvojumiem Sibīrijā (1949 – 1955). Tur pavadītais laiks veidojis pietiekami smagu nastu turpmākajiem gadiem. Astoņdesmito gadu latviešu tautas atmodas laiks atjauno šīs sajūtas, tad top “Manas bērnības pils I, II” (1989), “Putenī” (1990).
Mākslinieku ģimenes atvase Dzintars samērā dabīgā veidā ieaudzis gan šajā radošajā gaisotnē, gan arī secīgi skolojies. Vispirms mācības Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, tad Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1994 – 1998). Aplūkojot Dzintara Adieņa veikumu, veidojas viens no pirmajiem secinājumiem: gleznotājs, kurš prasmīgi pielieto dažādus tehniskos paņēmienus, lai savus darbus darītu emocionāli bagātus un atšķirīgus. Vairums no izstādē redzamajām gleznām attēlo jūru un jūras malu, tās varētu nosacīti grupēt kā mirkļa emocionālu tvērumu darbs “Coast” (2004), “Jahtu osta” (2004) un romantiski noskaņotu vispārinājumu gleznās “Duntes jūrmala” (2001), “Mols” (2002). Jūras ainavās vērojama kāda interesanta iezīme, kas, manuprāt, mantota no vecākiem un neapzinātā veidā eksponējas darba rezultātā. Dokumentalitāte, noslēpumainības un nedaudz dramatisku izjūtu klātbūtne ir romantiķu ainavās raksturīgi komponenti un redzami arī Dz.Adieņa gleznās. Līdzīgi organizēti arī kailfigūru gleznojumi “Rīts” (2004), “Guļošā” (2005), kuros galvenā vērība vērsta uz auguma plastiku, apgaismojumu un drapēriju. Fona daļa iestrādāta kā neuzbāzīga, bet tajā pašā laikā interesanta kopējās noskaņas sastāvdaļa. Interesanti piebilst, ka mākslinieks eksponē arī tādu mūsdienās piemirstu žanra paveidu kā industriālā ainava. Jāteic, ka galvenā mākslas darba vērtības noteicēja allaž bijusi profesionalitāte, bet ideoloģija – tikai tāds īslaicīgs balasts, ko lieliski apstiprina glezna “Ostmala” (2004).
Nobeigumā vēl tikai nelielu uzmanību mākslinieka attieksmei vai principam pret ārzemju ceļojumu iespaidiem (pieļauju, ka tādi ir bijuši), kas summējas divos palielos audeklos. Abi šie darbi datēti ar 2003. gadu, bet bez nosaukuma, kaut arī vienā ir redzams Venēcijas kanāls, bet otrā varētu sazīmēt Francijas raksturu. Patiesībā tā ir pareiza attieksme, jo, “ieskrienot” svešā vietā, mēs neredzam būtību, bet kādu fragmentu no čaulas, tikai vēlāk šo “detaļu” mēģinām izvērst par iespaidu.
Katrā ziņā Adieņu ģimenes kopizstāde runā un stāsta par personībām, rada priekšstatu un veido iespaidu. Interesanti vai tā iespaidos arī jelgavniekus?
