Gan senākās latviešu dziesmās, gan tautā iecienītos jokos un pastāstos nereti apspēlēta ugunsdzēsēju tēma – daudz dzirdēts par jestriem vīriem, kas spožām pogām ķiverēs «šiverē» pa jumtiem un visādi citādi dzīvo vienos priekos.
Gan senākās latviešu dziesmās, gan tautā iecienītos jokos un pastāstos nereti apspēlēta ugunsdzēsēju tēma – daudz dzirdēts par jestriem vīriem, kas spožām pogām ķiverēs “šiverē” pa jumtiem un visādi citādi dzīvo vienos priekos.
Bet dzīve jau sen parādījusi skarbo realitāti, kam maz kopīga ar jautrību, proti, mūsu brašie “pažarnieki” uz izsaukumiem pārsvarā dodas pirms vairākiem gadu desmitiem vecajā impērijā ražotos ZIL, “KamAZ” un līdzīgos arhaiskos braucamajos, no trūcīgā autoparka daudz neatpaliek arī bieži vien aizvēsturiskiem graustiem pielīdzināmie depo. Ķiveru un pogu spīdumu jau neskaitāmu gadu garumā aizēnojis, saudzīgi sakot, stipri viduvējais tehniskais aprīkojums, bet par sūbējumu allaž “parūpējies” ierobežotais budžets.
Pirms nepilniem desmit gadiem ar kaut skumju, bet jaušamu ironiju plašsaziņas līdzekļi izplatīja hipotēzi, ka, ierodoties izsaukuma vietā, ugunsdzēsēji pirms ķeršanās pie trepēm un šļūtenēm, lai pieveiktu jumta korē iesēdušos sarkano gaili, varētu ligas piemeklētajiem palūgt neordināru pakalpojumu… samaksāt. Iemesls nebija tālu jāmeklē – kritiskais glābšanas dienesta budžets. Lai atceramies, kā deviņdesmito gadu otrajā pusē šķēpi ne visai veiksmīgi tika lauzti par papildu līdzekļu piešķiršanu ne vien ugunsdzēsējiem, bet visai iekšlietu nozarei.
Toreiz risinājums vismaz uz brīdi tika rasts, taču vēsture diemžēl ar rūgtu ironiju atgādinājusi, ka tai nereti piemīt īpašība atkārtoties. Atsaucoties uz kritisko finansējumu, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) izplatījis informāciju, ka turpmāk izsaukumi tiks šķiroti un karstās sezonas pašā vidū ugunssarkanie auto no depo izbrauks vienīgi tad, ja negadījumā būs apdraudēta cilvēku veselība vai dzīvība.
Secinājums, šķiet, gana bēdīgs – sabiedrība kļūst vienlaikus par lieciniekiem un ķīlniekiem tam, ka vara gatava ielaisties nevēlamos kompromisos jautājumā par cilvēku drošību un dzīvību, no kā savukārt izriet, ka nesenā pagātnē aizvadītā mācību stunda – putrošanās ar “ātrās” palīdzības finansējumu, izsaukumu kategorizēšanu un letālām sekām – nav iemācījusi neko. Cik tālu mūsu līderi būs gatavi iet šoreiz? Vai neesam vispārēja haosa priekšvakarā, kad palīdzību nelaimē nevarēsim saņemt pat no attiecīgajām iestādēm?
Šī situācija jau kuro reizi liek runāt par valdības attieksmi pret iedzīvotājiem tik vitāli svarīgajiem operatīvajiem dienestiem. Jau teju veselu desmitgadi tieši iekšlietu ministrija bijusi viena no “visapdalītākajām”, ja runā par budžetu. Īss optimisma uzplaiksnījums gan bijis samanāms ilgi gaidītajā un ar lielu pompu realizētajā darba samaksas paaugstināšanā un nožēlojamā autoparka atjaunošanā, bet pilnība bijusi novērojama vien nevēlamā skandalozitātē – neskaidrības par Austrumu robežas būvei atvēlētās naudas izlietojumu, dīkstāve un sadārdzinājums jaunā policijas ēku kompleksa būvniecībā (galvenā Valsts policijas ēka Rīgā, kā zināms, jau krietnu laiku ir avārijas stāvoklī), neskaitāmi gadījumi, kad policisti, lai pildītu darba pienākumus, no savas kabatas apmaksā degvielas izdevumus… Tā varētu turpināt.
Ja reiz atkal esam tik tālu nonākuši, atliks vien sekot gudrībai “kas sevi sargā, to Dievs arī sargās” un mājsaimniecības ekipējumam pievienot tādu aksesuāru kā ugunsdzēšamais aparāts. Lielā daļā valstu tā esot normāla parādība. Varbūt radusies situācija ir varas slēpts mudinājums sekot šim piemēram?
