Droši vien atceramies, kā pērn, tuvojoties brīdim, kad Latvija iestāsies ES, laba tiesa mūsu valsts iedzīvotāju metās drudžainā dažādu pārtikas un nepārtikas preču iepirkšanas maratonā.
Droši vien atceramies, kā pērn, tuvojoties brīdim, kad Latvija iestāsies ES, laba tiesa mūsu valsts iedzīvotāju metās drudžainā dažādu pārtikas un nepārtikas preču iepirkšanas maratonā. Vairumā gadījumu tas bija saistīts ar baumām par atsevišķu preču sadārdzināšanos vai pat vispār pazušanu no veikalu plauktiem. Nejodētā rupjā vārāmā sāls izķeršanā bažas bija daļēji pamatotas: valdība mēģināja piespiest iedzīvotājus iegādāties tikai jodētu sāli. Sastopoties ar sabiedrības pretestību, tas neizdevās, bet iepirkšanās drudzis bija izraisīts. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka joprojām daudzi kā čaklas lauku peles savās aliņās mīl taisīt krājumus nebaltām dienām. Kaut gan… Vai tagad lieko sāls un sērkociņu uzkrājumu īpašnieki dosies uz tirgu, lai līdzās “spirķik, vodka, sigareti” pieplusētu savu: “sāls, špickas”?
Pagājušā gada 1. maijā, kad tikām uzņemti ES, bija jau pavisam cita mēroga “lauku peles”, kuru alās nozuda desmitiem tūkstošu tonnu visdažādāko preču. Atšķirībā no uzkrājumu iepirkšanas drudža pārņemtajiem iedzīvotājiem šīs peles jau bija gana labi nobarojušās un apgādājušās ar atbilstošiem papīriem, kas apliecināja: šie ir godīgi komersanti jeb, kā tagad jāsaka, biznesmeņi. Atbilstoši ES praksei šādi uzkrājumi jau tiek uzskatīti par nelegāliem jeb tādiem, kas ļauj gūt nepamatotu peļņu, balstoties uz iepirkuma cenu pirms Latvijas iestāšanās ES un pārdošanas cenu pēc tās. Starp šādiem nelegāliem uzkrājumiem, ko identificējušas atbilstošās ES institūcijas, ir gaļa un tās izstrādājumi, siers, sviests, ķiploki, rīsi, sviesta eļļas, vājpiena pulveris, vīnogu sula, konservētas sēnes, apelsīnu sula, apiņi, kukurūzas sēklas un citi produkti. Kopumā Brisele no mums par to pēc dažādiem aprēķiniem gribēja soda naudās saņemt desmit līdz divdesmit miljonu eiro. Kaut gan mūsmāju ekonomisti, ieskaitot zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, šos uzkrājumu aprēķinus un iespējamo sodu sauca par amatiergrāmatvežu aprēķiniem. Tajos neesot ņemts vērā pieaugošais produktu patēriņš gan mājsaimniecību, gan pārstrādes līmenī. Nav definēti normālie pārejošie krājumi uzņēmumos, kā arī tirdzniecības nosacījumi ar ES pirms 1. maija, kad bija iespējams, piemēram, gaļas imports no ES Latvijā, nemaksājot ievedmuitu.
Tiktāl par to, par ko, ticamākais, notiks lielas pārrunas: runa par soda naudu, kuru Latvija jau piekritusi maksāt Briseles kontos. Maijā Eiropas Komisija paziņoja, ka saskaņā ar tās aprēķiniem Latvijā esot teju 11 tūkstoši tonnu virsnormas cukura, kas sakrāts, lai pēc 2004. gada 1. maija realizētu ES tirgū par augstāku cenu. Šos krājumus mums pieprasa likvidēt līdz šā gada novembra beigām. Pretējā gadījumā Latvijai būs jāmaksā sods par to virsnormas cukura apjomu, no kura valsts noteiktajā laikā nebūs atbrīvojusies.
Pagājušajā nedēļā valdība vienojās, ka turpmāko četru gadu laikā soda naudā samaksāsim 3,6 miljonus latu. Komisija neesot ņēmusi vērā mūsu puses argumentu, ka vismaz puse aprēķinātā virsnormas cukura apjoma izveidota, lai attīstītu ražošanu, un tāpēc šīs tonnas nebūtu uzskatāmas par lieko krājumu. Citādi ir ar tiem biznesmeņiem, kas uzkrājumus veidojuši tīri spekulatīviem darījumiem. Valsts ieņēmumu dienests tādus uzņēmumus esot jau apzinājis, tomēr likums aizliedzot publiskot ziņas par nodokļu nemaksātājiem. Savukārt Zemkopības ministrija solījusi šo varoņu vārdus celt gaismā. Paliek jautājums: kurš segs miljonos maksājamās soda naudas radītos zaudējumus? Tos, kurus esot paredzēts ņemt no zemnieku subsīdijām domātā budžeta. Vai atkal tos maksās no kopējā maka?
