Tik daudz jau runāts par pagājušās nedēļas nogalē notikušo homoseksuāļu rīkoto gājienu, ka šķiet – ko gan vēl var pateikt.
Tik daudz jau runāts par pagājušās nedēļas nogalē notikušo homoseksuāļu rīkoto gājienu, ka šķiet – ko gan vēl var pateikt. Varbūt tā tas arī ir, jo noticis ļoti daudz – cilvēktiesību speciālisti nokauninājuši mūsu valdības pārstāvjus par homoseksuālistu tiesības aizskarošiem izteikumiem, peripetijas ap pasākumu sašūpojušas Rīgas Domi un valdību, bet pamazām viss sāk nostāties savās vietās.
Taču man vēlreiz gribas atgriezties pie notikušā, tikai šoreiz uz to visu palūkoties no kāda homoseksuālistu pasākuma dalībnieka skatījuma. Turklāt cilvēka, kas uz daudz ko var palūkoties objektīvāk, jo viņš nedzīvo Latvijā. Klauss Otto Šnelcers ir 24 gadus vecs vācietis no Frankfurtes pie Mainas. Sagadījās, ka viņš Rīgā ieradās tieši “Rīgas Praida” laikā. Tie, kas šonedēļ regulāri lasīja laikrakstus, šo jaunieti noteikti pamanīja fotogrāfijās, jo viņš ar savu izskatu nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu – vienos izraisīt patīkamas, citos – nepatīkamas emocijas. Taču patiesībā Otto ir viens no mums – erudīts, labs sarunu biedrs un patiešām gaišs cilvēks, lai gan zinu, ka daudzi homoseksuālistus nevēlas uzskatīt par cilvēkiem.
Ar māti kontakts zudis
“Es esmu gejs, to neslēpju. Zināmas šaubas par manu seksuālo orientāciju parādījās jau, pirms sasniedzu 16 gadu vecumu, bet viss savās vietās nostājās 17 gados, kad man bija pirmais draugs,” klāsta Otto. Viņa tēvs dēla seksuālo orientāciju pieņēmis kā normālu faktu, jo uzskatījis, ka nav vērts mēģināt viņu pārveidot, sabojājot dzīvi. Citādi bijis ar māti – viņa nekādi nevarējusi ar to samierināties. Turklāt viņas vīrs (ar Otto tēvu sieviete jau bija šķīrusies) bijis izteikts homoseksualitātes pretinieks, tāpēc ar laiku māte un dēls atsvešinājušies. Patlaban viņi praktiski vairs nekontaktējas.
Pašlaik Otto pastāvīga drauga nav, taču viņš uzskata, ka viss vēl priekšā. Daudz laika aizņem studijas – jaunietis apgūst skandināvu un slāvu filoloģiju. Latvijā viņš jau bijis trīs reizes, īpaši iemīļojis Rīgu, lai gan paspējis apceļot arī daudzas citas pilsētas. Tā sagadījies, ka šogad ieradies mūsu valstī tad, kad noticis “Rīgas Praids”, tāpēc nolēmis piedalīties.
Pat politiķu vidū – geji
Kad jautāju, ko Otto domā par homoseksuālistu tiesībām Latvijā, viņš izbrīnīts pārjautā: “Vai tad Latvijā homoseksuālistiem ir kaut kādas tiesības? Saprotu, ka par daudz būtu prasīts, lai viss būtu tā kā citur ES, taču vismaz nevajadzētu lamāt un solīt nogalināt, kā tas notika “Rīgas Praida” laikā. Diemžēl šī problēma ir ne tikai Latvijā, bet arī citās konservatīvajās valstīs, piemēram, Austrijā, Portugālē, Polijā un Lietuvā.”
Vai viņu nepārņēma bailes, redzot satrakoto pūli? Nē, jo bailes neesot risinājums, taču, kad viņš nācis laukā no baznīcas un apkārt bijuši dzirdami protestētāju kliedzieni, iekšās viss sagriezies: “Kāpēc vīrieti, kuram ir 20 mīļākās, uzskata par normālu, pat varoni, bet to, kuram ir emocionālas un seksuālas jūtas pret otru vīrieti, par slimu? Latvijas gejiem un lesbietēm vajadzētu biežāk atgādināt par sevi un cīnīties par līdzvērtību.”
Vācijas lielpilsētās ļoti pozitīvi uztverot homoseksuālistus, taču bēdīgāka situācija esot mazpilsētās un laukos, kur vēl joprojām uz viņiem skatoties greizi. Lielu labumu homoseksuāļu tiesību ievērošanā devuši vairāki vācu politiķi un mākslinieki, kas atklāti atzinuši savu seksuālo piederību, tādējādi demonstrēdami, ka šādi cilvēki nav jāizolē no sabiedrības.
“Latvijas sabiedrībai vēl jāaug līdz tādam līmenim, lai pieņemtu homoseksuālistus un sadzīvotu ar tiem, bet, lai to panāktu, gejiem un lesbietēm biežāk jāiznāk atklātībā un jārunā par savām problēmām – tikai tā var panākt vēlamo rezultātu,” piebilst Otto.
