Mīlestība – tās ir nepatikšanas, vienmēr aiziet sāpinot. Tā šoreiz gadījās ar Parīzi.
Mīlestība – tās ir nepatikšanas, vienmēr aiziet sāpinot. Tā šoreiz gadījās ar Parīzi.
Šī būs mīlestības vēstule… mīlestības pilsētai.
Lielā Parīze, stāsts sākās tajā brīdī, kad pirmoreiz ieelpoju Tavu gaisu. Ko liekuļot, tas nebija viscaur tīrs, dzestrs un smaržīgs, bet gan ļoti raksturīgs miljoniem tūristu iecienītu vietu, kur ražo daudz atkritumu, un tie vasaras karstajās dienās sastāvas. Toties Tu jau pirmajā brīdī spēj iedvesmot un caur atmiņām dari to vēl joprojām.
***
Ka tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena, sapratu tajā brīdī, kad, ierodoties Parīzē, no pazemes metro stacijas sagadījās iznākt pašā pilsētas sirdī – pie Triumfa arkas, no kuras tālāk stiepjas 12 avēniju, tostarp slavenie Elizejas lauki. Mirkli ar muļķīgi laimīgu sejas izteiksmi vajadzēja pastāvēt, lai beidzot apjaustu realitāti, kurā atrodos, un, ka tas, ko apkārt redzu, nav tikai sapnis. Lai gan ilgu laiku tas tāds bija.
Pārsteidzošā Parīze, lai arī sastapu Tevi vēlā vakarā, nu nebiju mierā uzreiz doties gulēt. Kāda Tu esi naktī? Romantisku domu pārņemta, devos to noskaidrot. Bet neko tik grandiozu negaidīju. Tūkstošiem cilvēku pulcējās pie Eifeļa torņa. Tā bija tīrā nejaušība, ka ieradāmies 14. jūlijā – valsts svētkos, Bastīlijas ieņemšanas dienā. Sapratām, ka tai par godu kaut kas notiks. Vai tā būs svētku parāde? Klusībā automātiski sāku pārcilāt iespējas.
Ļoti daudzie pasākuma gaidītāji kursēja šurpu turpu un uzjundītie grants seguma celiņu putekļi Parīzei uzlika dūmakas plīvuru. Putekļi cirtās nāsīs, acīs, bet nekas, visās attiecībās ir savas grūtības.
Nostājāmies un gaidījām kopā ar visiem. Dzirdējām kādu pavecāku kungu netālu klaigājam: “Fireworks, fireworks !” (uguņošana, uguņošana – angļu val.) Un patiešām. Pēc desmit minūtēm no Eifeļa torņa mūzikas pavadībā ritmiski šāvās raķetes. Tik daudzveidīga un grandioza uguņošana! Īstenībā to visu var pateikt vienā vārdā – tas bija neaprakstāmi.
***
Pats Parīzes vectētiņš Eifeļa tornis šķita lielāks, nekā biju iztēlojusies. Biju lasījusi, ka to uzcēla 1889. gadā par godu Pasaules izstādei un Lielās franču revolūcijas simtgadei un tas bija domāts kā tikai īslaicīgs Parīzes silueta papildinājums. Liekas – kā tik varenu (324 metru augstu) metāla konstrukciju var plānot īslaicīgai kalpošanai! Dienā tā pakāje ir kā skudru pūznis, tūristu pārpildīta. Par laimi, nebija neviena neprātīgā, kas kā drēbnieks Rešelts pirms daudziem gadiem mēģinātu no torņa nolidot, spārnu vietā izmantojot pielāgotu apmetni. Runā, ka Eifeļa tornis bieži iedvesmojis uz neprātīgiem pašapliecināšanās mēģinājumiem.
Veiksmes nesēja Parīze, reizēm ir tā, ka neveicas jau no paša rīta. Tad gribas, lai diena ātrāk paiet, varētu ielīst gultā un mosties nākamajā ar cerību, ka tā noteikti būs labāka. Ja reiz ir tādas dienas, tad, loģiski, jābūt arī pretējām. Tādas ir reti, bet gadījās tieši brīnumu pilnajā Parīzē. It kā sīkumi, bet patīkami – no rīta pasūtījām vienu kafiju uz vairākiem. To viesnīcā pasniedza palielā krūkā, un tās cena bija 3,50 eiro. Bet mums – “kafomāniem” – bez tās neiztikt. Nav ne jausmas, istabene kļūdījās vai kā, bet pasniedza mums divas krūzes par vienas cenu.
Vēlāk atradu piecu eiro naudas zīmi. Bet vēl dīvaināk gadījās vakarā, kad kādā pārtikas veikaliņā bija jāmaksā četri eiro. Iedevām 20 eiro banknoti, bet mums izdeva 46 eiro. Tas viss tik ātri, ka pat uzreiz nesapratu, kas īsti noticis. Tikai ārā, kādu kvartālu tālāk, aptvēru, ka pārdevēja mums uzdāvināja 26 eiro un vēl “uzsauca” paņemto pārtiku. Vajadzēja griezties atpakaļ un pārdevējas kļūdu labot? Hmm…
Skaidrs tikai viens, ka tik, cik atvērta biju Parīzei, tik tā ar to pašu atdarīja. Un nekas taču skaistāks nav iedomājams par iespēju kādu mīlēt un just pretmīlu.
***
Protams, neiztikt arī bez pasaulslavenā muzeja – “Luvras” – apskates. Ņemot vērā kolekcijas apmērus, bija jāapsver prioritātes. Jā, jā, – Leonardo da Vinči “Mona Liza”. Kā jau visiem apmeklētājiem. Nu ir tās sievietes valšķīgajā smīniņā kaut kas noslēpumains. Vai Mona patiesībā ir gleznotāja pašportrets daiļā dzimuma veidolā, vai tā vispār ir pa pusei sieviete, pa pusei vīrietis, kā mēdz stāstīt, labprāt papētītu vairāk, ja vien cauri tūristu pūļiem gleznai būtu iespējams piekļūt tuvāk.
Uz tikšanos, Parīze!
Tik daudz ko te var apskatīt! Bet… Uzausis atvadu rīts. Tik negaidīts un skumjš. Tikai tad, kad laiks šķirties, visspilgtāk apjaut, ka mīlēji. Vēl pēdējo reizi asaru miklās acis pievēršas Parīzei raksturīgo dzīvojamo māju rindām – visas glītas, smalkā stilā, gaišas, melni restotām lodžijām, kur krāšņi zied puķes podos. Saprotu, ka nebūs smuki, ja kritīšu gar zemi, nekustēšu ne no vietas, lai mani kaut aiz kājas velk prom, tomēr, ja būtu maza meitenīte, varbūt šoreiz ļautos tādām kaprīzēm.
Tā nu tas ir. Mīlestība aiziet sāpinot. Bet kāpēc tik bieži notiek, ka tai vispār jāaiziet? Varbūt tāpēc, ka nekas nav mūžīgs. Un nekad nepietrūks dziesmu, grāmatu, filmu un dzejas par mīlestību. Laimīgajiem, kas skaisto ir atraduši, tas nav vajadzīgs, bet pārējiem gan. Visu mūžu. Mēs gribam mīlēt no dzimšanas līdz nāvei. Meklējam un gaidām savu īsto mīlestību, jo citādi dzīvei nav jēgas, visu pārējo darām, gūstot kaut kādu gandarījumu. Bet, kad mīli, rodas pilnība.
Parīze, Tu biji īpaša, un nav brīnums, ka tik daudzi vecāki savus bērnu nodēvējuši Tavā vārdā. Šķirties bija smeldzīgi, bet es vēl atgriezīšos!
