Maija vidū Maskavā bija paredzēts parakstīt ilgi loloto un tikpat ilgi slepenībā turēto robežlīgumu ar Krieviju.
Maija vidū Maskavā bija paredzēts parakstīt ilgi loloto un tikpat ilgi slepenībā turēto robežlīgumu ar Krieviju. Ilgi loloto tāpēc, ka darbs pie tā teksta starpvalstu komisijās sākās deviņdesmito gadu sākumā pēc neatkarības atgūšanas. Izrādās, no juridiskā viedokļa tiek uzskatīts, ka līguma saturs neatbilst Satversmei. Maijā ne uz ko labāku tekstā nevarēja cerēt, jo tam nepiekristu Krievija, tāpēc vēl pirms dokumenta parakstīšanas tika publicēts Latvijas puses pielikums robežlīguma tekstam, kurā pausts, ka pašreizējā robeža, kura “satiekas” ar bijušo Abrenes apriņķi (tagad Krievijas teritorija), faktiski nav demarkācijas līnija starp divām neatkarīgajām valstīm. Protams, Krievijas šābrīža politiskajai elitei un prezidentam Vladimiram Putinam tas bija kā sarkanās lupatas pavicināšana. Robežlīguma parakstīšanas vietā viņš mums piedāvāja beigta ēzeļa ausis.
Ja atceramies, igauņi izdarīja citādi. Viņi vispirms robežlīgumu ar Krieviju parakstīja, bet, kad to vajadzēja ratificēt parlamentā, pievienoja līdzīgu dokumentu kā mēs. Arī šajā gadījumā Krievija spēra zemes pa gaisu un sūtīja lāstus, tikai situācija tagad ir tāda, ka Igaunija, ratificējot robežlīguma iniciatīvas, bumbu iespērusi kaimiņu laukuma pusē un gadījumā, ja tie mēģinās denonsēt savu parakstu uz šā dokumenta, “pasaule viņus nesapratīs”.
12. maijā Latvijas Saeima pieņēma PSRS totalitārā komunisma noziegumu nosodījuma deklarāciju, ar kuru Krievija aicināta atzīt, ka ir morāli, tiesiski un finansiāli atbildīga par Latvijā noziegumiem pret cilvēci un zaudējumiem, kas Latvijas iedzīvotājiem nodarīti okupācijas laikā. Vienlaikus tika norādīts, ka valdībai trīs mēnešu laikā jāizveido grupa PSRS okupācijas radīto zaudējumu izvērtēšanai. Par atbildīgo institūciju noteica Iekšlietu ministriju. Drīz trīs mēneši būs pagājuši, bet tagad atbildīgā ministrija, iemetusi plinti krūmos, sola, ka lūgs valdību noteikt citu grupas vadītāju, jo tas neesot viņu kompetencē. Līdz ar to visiem koalīcijas partneriem jāvienojas, kas būs galvenais Padomju Savienības ļaundarību uzskaitītājs un zaudējumu aprēķinātājs.
Vien jāatceras, ka nekas un nekad mūsu valstī nenotiek tāpat vien, ja kādam tas nav izdevīgi. Vēsturiski izveidojies, ka Latvijas politiskā kultūra balstās uz dažādu politisko/ekonomisko grupu centieniem “notirgot” ar kompanjoniem katrā attiecīgajā brīdī izdevīgus darījumus. Zinot, ka Iekšlietu ministriju vada Latvijas Pirmā partija, kā arī to, ka reāli neviens neko un nekad nevarēs uzskaitīt, ka tas drīzāk ir politisks lozungs, jāsāk domāt, kā šādi koalīcijas partneri gribēja viņus “paklupināt”. Vai ministrijai pašlaik vairs nav ko darīt, kā vien nodarboties ar bijušo laiku grāmatvedības rēķiniem? Kāpēc to nevarētu veikt premjerministra pārstāvētās Tautas partijas vadītā Finanšu ministrija? Pats Dievs taču tai devis ar to nodarboties. Kur nu vēl “Jaunā laika” vadītā Ekonomikas ministrija, kuras analītiķi varētu noskaidrot padomju okupācijas sekas! Domājams, nevēlēšanās atslēgas vārds ir – Saeimas vēlēšanas nākamajā gadā. Kuram gribēsies uzņemties darbu, zinot, ka tas ir neizpildāms?
Atgriežoties pie ārpolitikas, A.Kalvītis kā Krievijas lielāko neveiksmi minējis neparakstīto robežlīgumu ar Latviju. Vai tas nebūtu par stipru teikts? Īpaši ņemot vērā, ka atkal mūsu Ārlietu ministrija nolēmusi pulcēt dažādus ekspertus konsultatīvā padomē, kas izstrādās stratēģiju “Latvija Eiropas Savienībā”. Ko darījušās līdzšinējās komisijas, padomes, biroji un ministrijas ierēdņi?
