Nosaucot tādu jēdzienu kā «tehnoloģija», parasti pirmās asociācijas virmo ap elektroniskajām lietām vai pavārmākslu.
Nosaucot tādu jēdzienu kā “tehnoloģija”, parasti pirmās asociācijas virmo ap elektroniskajām lietām vai pavārmākslu. Jaunāko laiku vēsturē par gana gaumīgu izpausmi uzskatāma jauna apzīmējuma “polittehnoloģija” kultivēšana.
Par tā saukto skandālu virtuvi, ko moderni mēdz apzīmēt ar baiso epitetu “Melnais PR” (burtiski – nomelnošana ar PR (sabiedrisko attiecību) metožu un pasūtītu reklāmakciju palīdzību), ar ko saprotam mākslīgu intrigu (galvenokārt – politisku) radīšanu, sabiedrība, domājams, nojautusi ne reizi vien, bet no valstiskiem procesiem tuvu stāvošajiem par to atklāti runāt uzdrošinājies retais. Kā nekā, ja starp vilkiem jādzīvo, tad nekas neatliek, kā viņu valodā kaukt, un kurš gan vēlēsies riskēt tikt izstumts no spēles, kur mākslīgās intrigas nodrošina krietnu gabalu no itin saldā pīrāga.
Šķiet pat neticami, ka pirms vairāk nekā nedēļas Latvijas Neatkarīgā televīzija skatītāju vērtējumam nodeva analītisko īsfilmu par politiskā ķēķa aizkulisēm, kur savu viedokli par sabiedrības apziņas ietekmēšanu pauda gan sabiedrisko attiecību speciālisti, gan rūdīti polittehnologi un atsevišķu partiju bļodlaižas. Lieku reizi izkristalizējās secinājumi par vārda postošo spēku, mediju kā ceturtās varas ietekmi uz sabiedrības apziņu un paša elektorāta neaprakstāmi īso atmiņu kā jaunu varas cūcību katalizatoru pēcvēlēšanu termiņā. Nereti radās iespaids, ka ar nezināma politiskā spēka ziņu pārraide kalpojusi kā pirmais ķieģelis nākamo Saeimas vēlēšanu placdarma būvē. Kompromatu kari jau sen nav nekas jauns ne uz pašmāju, ne ārvalstu politiskās skatuves, un to dalībnieki līdzekļu ziņā allaž bijuši visai neizvēlīgi – no konkurentu pagātnes nesmukumu uzrakšanas līdz par reputāciju graujošas krimināllietas fabricēšanai. Kā nekā, tālrādē parādīts tiesas zālē sēdošs subjekts pat aizturētā vai aizdomās turētā statusā publikas zemapziņā asociēsies ar kaut ko gaužām kriminālu, un tādējādi aizkulišu PR pasūtītāji un izpildītāji var berzēt rokas – vēl viens ir veiksmīgi “norakts”… Latvijā, lai atceramies, šādi tādi kariņi bijuši vērojami pat municipalitātes līmenī. Atjaunotās valsts pirmajam premjeram baumas par pamatīga naudas žūkšņa saņemšanu beidzās ar pamatīgu sakāvi vēlēšanās (bet – vai baumām bija pamats?), baltiem diegiem šūta krimināllieta no parlamenta ir izstūmusi deputātu, pilsētu vadītājiem dažkārt nācies iejusties aizdomās turamo vai vismaz liecinieku ādā – tie ir tikai daži piemēri no itin plašā kompromatu kara lauka…
Patiešām, šķiet, sabiedrības atmiņa ir īsāka par Sprīdīti, bet vēlēšanām sekojošo nebūšanu apjoms būtu izsakāms krietni brangākās vienībās. Iespējams, ir pēdējais laiks sākt apzināt pie varas esošo politgrupējumu dažu gadu laikā sastrādātos darbus un nedarbus, lai kaut mazliet stiprinātu imunitāti pret drīzumā gaidāmajiem politisko reklāmu uzlidojumiem. Lai arī pri(h)vatizācijas procesos dalāmo kumosu nav atlicis pārāk daudz, varam būt pilnīgi droši, ka priekšvēlēšanu mēneši (sacīsim, seši) atkal paies sīvā skaļuma sacensībā (uzskatāms PR nopelns) un dūru vicināšanā. Par savu eksistenci atgādinās gan no deputāta krēsliem uz mirkli iztrausušies un tautas acīm atrādīties griboši priekšstāvji, gan virkne pārgrupējušos un aizmirstu politisko staiguļu.
Vai varam kaut nedaudz cerēt, ka beidzot, reizi par visām reizēm, elektorāts spēs vēsu prātu apsvērt visus “par” un “pret”, vai arī gaidāma kārtējā sacīkste sāpīgajā disciplīnā – uzkāpšanā uz grābekļa? Atbildi droši vien zina tikai vējš. Par sev tīkamu iznākumu būs vien jāparūpējas pašiem vēlētājiem, nesaudzīgi izvērtējot un viennozīmīgi secinot, ka tas, kas tiek mālēts balts, ne vienmēr ir balts, bet tas, kas patvērumu radis zem baznīcu jumtiem, ne vienmēr ir svēts.
