15. augusts katoļu kalendārā ir Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki.
15. augusts katoļu kalendārā ir Svētās jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētki. Tie pie Aglonas bazilikas pulcē vairāk nekā simts tūkstošu cilvēku, kas turp dodas gan ar automašīnām un vilcieniem, gan arī kājām. Pirmdien no Jelgavas Bezvainīgās jaunavas Marijas katoļu katedrāles uz Aglonu izgāja sešdesmit svētceļnieku grupa, ko vada priesteris Arnis Maziļevskis.
Patlaban svētceļnieki jau ir Skaistkalnē. “Ziņas” apciemoja viņus pirmajā atpūtas vietā desmit kilometru no Jelgavas – Jaunsvirlaukas pagasta Ceļasargos pie Karlsonu ģimenes. Interesanti, ka tur viņi apstājās arī aizpērn. Saimnieki viesmīlīgi, ūdens akā garšīgs un sevišķi pirmajā dienā, kad muskuļi nav vēl pie slodzes pieraduši, pēc divu stundu iešanas pienākas divu stundu atpūta.
Aprunājos ar vairākiem svētceļojuma dalībniekiem. Jautāju par sajūtu, par motīviem, kas vedinājuši piedalīties šajā gājienā.
Laura Rozīte, Valsts mākslas akadēmijas studente: “Uz Aglonu esmu gājusi jau četras reizes un zinu, kā viss būs. Bet katrreiz tomēr ir citādi. Kāpēc tu ej? Jā, tā, protams, ir sevis sakārtošana, taču to tagad nevar pateikt. Vai fiziski ir grūti? Citus gadus esmu gājusi – nav nekas –, bet pērn naktīs sāpēja kāju muskuļi tā, ka nevarēju gulēt.”
Lilija Tora (no kreisās), vecmāmiņa: “Uz Aglonu eju astoto gadu. Ir jābūt tuvāk Dievam.”
Iveta Putniņa, pedagoģe bērnudārzā: “Pagājušajā gadā gāju pirmo reizi. Biju iedomājusies, ka fiziski būs ļoti grūti. Taču tā nav, jo Dievs cilvēku nes. Tevī rodas spēki, un tu jūti pacēlumu un svētumu. Ieiešana Aglonā ir tik brīnišķīgs brīdis – it kā debesis atvērtos. To ir vērts atkārtot!”
Inta Cinciusa: “Eju ne pirmo gadu. Šis vasaras svētceļojums ir laiks, kad iegūstu spēku visam gadam.
Dzintars Melnstrazds, jelgavnieks, šopavasar beidzis vidusskolu: “Kājām uz Aglonu eju pirmo reizi. Agrāk kopā ar vecākiem braucām uz svētkiem ar automašīnu. Mums netālu no Aglonas dzīvo radi. Ģimene katru svētdienu iet uz baznīcu. Kad pie tā pierod, nav ne grūti, ne sarežģīti. Ir reizes, kad tā kā negribas svētdienas rītos tik agri celties, taču, kad aizej uz baznīcu, kļūst labāk. Svētceļojumā sabiedrība ir ļoti draudzīga – var teikt, kā otra ģimene.”
Agita Ozola, strādā Jelgavā, luterāne no Svētās Vienības draudzes: “Es svētceļojumā gribu iepazīt dzīvo Dievu, izprast viņu kā personu.”
Inga Haršova: “Ejot uz Aglonu, sākumā ir prieks, ka izdevies pievārēt šo distanci. Pēc tam vairāk priecājies par ceļu, par to, ko Dievs tev ceļā atklājis.”
Justīne, pamatskolas skolniece: “Es eju otro reizi. Sākumā mamma negribēja laist, bet beigās piekrita. Man svētceļnieku grupā ir trīs vecāki aizbildņi – Antra, Dacīte un Jānis.”
Valdis Šteinhards (no kreisās), Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas students: “Uz Aglonu dodos desmito reizi. Kad vienreiz aizej, tad vairs nevari neiet. Šausmīgi gribas – tāda labvēlīga narkotika.”
Kaspars Stāmers, jelgavnieks, strādā: “Man vienmēr šim svētceļojumam ir personisks iemesls. Man ir pazīstami cilvēki, kas neiet uz baznīcu, taču šādu svētceļojumu atbalsta.
Gunta Bebre no Vasarsvētku draudzes: “Dievs man teica, lai eju. Un es eju.”
Ikdienā man uz galda ir kristieša kalendārs. Tur katram datumam veltītas divas Svēto rakstu rindas, taču ikdienas steigā bieži pietrūkst laika tās izlasīt – tik ļoti ikdiena ir sarežģīta. Tāpēc vajag kaut ko lielāku – kā svētceļojums. Vai kopā ar trim maziem bērniem ceļot nav grūti? Nē. Nav jācīnās par savu vietu zem saules, nav jāvāra pusdienas, jāmazgā drēbes, jārūpējas par naktsmieru. Par to visu ir gādāts. Kopā ar bērniem brīvā dabā – kas labāks var būt!”
Pirmdienas rītā dievkalpojumā Jelgavas katoļu katedrālē katram svētceļojuma dalībniekam bīskaps Antons Justs deva savu svētību. Pēc tam ekselence “Ziņām” teica: “Cilvēks ir svētceļnieks kopš tā laika, kad Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes dārza. Tā vēl aizvien tiek meklēts atpakaļceļš pie Dieva un uz Dieva mājām. Uzskatu, ka svētceļojuma mērķis ir ticības padziļināšana, garīga pilnveidošanās, augšana tikumībā – gan attiecībās ar Dievu, gan ar citiem cilvēkiem. Tev taču jāprot sadzīvot ar citiem ceļiniekiem, un vienkārši nu tas nav”.
Latvijā katoļiem ir četras vietas, uz kurām dodas svētceļnieki un kas saistās ar brīnumiem – cilvēku atgriešanos pie Dieva, dziedināšanu, – Skaistkalne, Sarkaņi, Jūrkalne un Aglona. Pēdējā ieguvusi nacionālu statusu.
