Ar profesora Zigurda Saliņa atļauju publicējam vēl dažus stāstus no viņa nesen iznākušās grāmatas.
Ar profesora Zigurda Saliņa atļauju publicējam vēl dažus stāstus no viņa nesen iznākušās grāmatas.
Lielākā mednieka nelaime
Svirlaukas ilggadējais mežzinis Indriķis Strautnieks atceras: “Reiz noskaņojušies uz labu ķērienu. Taču no meža iznāk dzinējs ar diviem takšiem un apgalvo, ka mežs ir tukšs. Suņi nopakaļ vien tek, galīgi “nestrādā”. Jocīgi. Es zināju, ka tajā meža gabalā bija pilns ar zvēriem. Neko darīt. Laiks toreiz bija auksts, dzinējs mežu izskraidījis… Piedāvāju doties uz mašīnu. Tur man bija blašķīte, par dzīšanu domāju šim ieliet kādu “čarku”. Savukārt dzinējs lepni paziņo, ka viņam somā esot saceptas mežacūkas sivēna aknas ar sīpolu un krējuma mērci.
Mašīnā paņemu savu blašķīti. Te pēkšņi atskan briesmīga krievu lamu vārdu virkne. Alumīnija bļodiņa, kurā dzinējam bijis līdzdotais gardais ēdiens, izlaizīta, ka spīd un laistās. Viltīgie suņi bija pamanījušies tikt pie sivēna aknām pirms dzīšanas. Un kurš gan, kārtīgi paēdis, uzskatīs par vajadzīgu strādāt? Šajā sakarā nāk prātā kāds mednieka domu grauds: “Vislielākā mednieka nelaime ir pārbaroti suņi un piedzērušies dzinēji.”
Aiz cieņas pret pasniedzēju
Mežsaimniecības specialitātes 1951. gada 2. kursam mācību prakses laikā, ejot pa mežu, gadījās dziļāka lāma, ko puiši varēja pārvarēt novelkot virsbikses, bet meitenes – paceļot brunčus. Praksi vadīja pasniedzēja Klinklava. Viņa apstājās lāmas priekšā un nezināja, ko darīt. Students Andris Zīverts piedāvājās pasniedzēju pārnest kukaragā. Kopā ar smago kravu viņš sasniedza lāmas vidu, kur ūdens jau bija līdz ceļiem un paguris uz mirkli apstājās. Savas iespējas Andris tomēr nebija novērtējis. Sperot nākamo soli, viņš zaudēja līdzsvaru un atmuguriski uzkrita virsū pasniedzējai, kura bija kļuvusi pilnīgi slapja. Skats bija visai smieklīgs, tomēr studenti emocijas apvaldīja, tā izrādot cieņu pret E.Klinklavu.