Ko gan mēs darītu, ja mūsu valstī nebūtu tādas iedzīvotāju grupas, kuru ierasti saucam par ierēdņiem. Ierēdņi mīt gan valsts, gan pašvaldību pārvaldes iestādēs.
Ko gan mēs darītu, ja mūsu valstī nebūtu tādas iedzīvotāju grupas, kuru ierasti saucam par ierēdņiem. Ierēdņi mīt gan valsts, gan pašvaldību pārvaldes iestādēs. Viņi sargā mūsu drošību un cīnās par to, lai mēs būtu veseli. Un, protams, nenogurstoši raksta likumus un noteikumus un pēc tam uzrauga, vai mēs, dumiķīši, dzīvojam pēc viņu apstiprinātās dzīveskārtības. Ja palūkojamies pa hierarhijas kāpnēm uz augšu, tad Maskavas ierēdniecības vietā nākusi tā, ko ierasti dēvējam par Briseles birokrātiem. Tātad mūsu pašu ierēdniecība, atsaucoties uz Briseles norādījumiem, jau otro reizi ķērusies pie noteikumiem par labturības prasībām dzīvu zivju un apaļmutnieku turēšanai un nogalināšanai mazumtirdzniecības vietās. (“Ziņu” lasītāji lai piedod šo pagaro un, kā izrādās, zooloģiju nepārzinošo pārtikas un veterinārā dienesta ierēdņu garadarba nosaukumu.)
Pie zivju labturības noteikumiem dienests bija ķēries jau pavasarī. Pēc tolaik izstrādātā dokumenta sanāca, ka no jūlija dzīvas zivis turēt rokās būtu vien makšķernieku privilēģija. Pie tik drakonisku noteikumu izstrādes dienestu esot piespiedušas iedzīvotāju sašutuma vēstules par daudzviet veikalu zivju nodaļās redzētiem skatiem. Jāpiekrīt, dažas tirgotavas šajā ziņā grēkoja ne pa jokam – zivju pārblīvēti baseini, vēži norautām spīlēm nebija retums. Tad vēl daža laba pircēja sirds neturēja skatu, kā pēc viņa lūguma pārdevējs nobeidza karpu, tai pa galvu iebliežot ar kādu smagu priekšmetu.
PVD problēmu atrisināja vienkārši un mūsu ierēdniecībai ierastā stilā – ja reiz nav noteikumu par to, kā pareizi veikalā turēt un pārdot dzīvu karpu vai foreli, aizliegsim to darīt vispār. Laikam jau valdībai patīk uz Ziemassvētkiem galdā redzēt, piemēram, karpu želejā vai vīna mērcē, tāpēc drakoniskais rīkojums nestājās spēkā un nu tapuši minētie noteikumi.
Tātad turpmāk (no nākamā gada 1. janvāra) jaunie noteikumi regulēs labturības prasības dzīvu zivju un apaļmutnieku (piebildīsim, ka PVD ierēdņiem derētu painteresēties, kurā sistemātikas sadaļā zoologi iedalījuši tos pašus nēģus) turēšanai un nogalināšanai mazumtirdzniecības vietās. Paredzēts, ka transportēšanas laikā nobeigušās zivis un apaļmutnieki (tpu, tas ir, nēģi) būs jāutilizē, bet traumētie jānogalina un jāpārdod kā atvēsināti zvejas produkti. Tad vēl noteikts, cik ilgi un ko dzīvu varēs turēt veikalā, ka nedrīkstēs viņus barot, ārstēt un tā tālāk. Visbeidzot rūpēs par vāju nervu īpašniekiem zivis un apaļmutniekus nedrīkstēs pārdot dzīvus, bet pārdevējam tie būs jānožmiedz. Turklāt tā, lai neviens, izņemot slepkavnieku pārdevēju, šo vardarbības aktu neredzētu. Šis akts jāizdara ar smagu priekšmetu vai elektrisko strāvu, izmantojot “metodes, kuru rezultātā iestājas tūlītējs un neatgriezenisks samaņas zudums un nāve”. Papildus visam katrā veikalā turpmāk būs jābūt īpašam atbildīgajam darbiniekam, kura pienākums būs vismaz reizi dienā pārlūkot tvertnes ar zivīm un apaļmutniekiem, lai novērtētu to veselību un labturību.
Visa minētā sakarā paliek daži jautājumi, uz kuriem noteikumi nesniedz atbildes. Pirmkārt, ko darīt, ja pārdevējs pats pēc belziena pa zivs galvu nogāžas ģībonī? Otrkārt, kā grasās nobeigt dzīvu nēģi? Ar rungu, vai? Treškārt, kad mūsu ierēdniecība beigs nodarboties ar muļķībām un, ja arī ko darīs, tad vismaz likumdošanā saražos ko jēdzīgu un loģisku? Ceturtkārt, ja reiz tiek tērētas komandējumu naudas, lai saņemtu kārtējos norādījumus, iesaku mūsu zivju labturības noteikumu radītājiem aiziet līdz tām pāris ieliņām Briseles vecpilsētā, kur atrodas simtiem jūras velšu restorāniņu un tirgotavu, lai iepazītos, pēc kādiem noteikumiem darbojas paši briselieši. Citādi, jau apnicis kārtējo reizi nopūsties un secināt “gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr”. Varbūt reiz pietiks?
