Izrādās, kalendārs ir tāda dīvaina lieta. Neliek tas miera nevienam, kura rokās nonākusi iespēja to pagrozīt. Izņēmums nav arī pašreizējā valdība, kas akceptējusi likumprojektu par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām.
Izrādās, kalendārs ir tāda dīvaina lieta. Neliek tas miera nevienam, kura rokās nonākusi iespēja to pagrozīt. Izņēmums nav arī pašreizējā valdība, kas akceptējusi likumprojektu par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām.
Protams, grozījumiem nav tik fundamentāls raksturs kā 1582. gadā pāvesta Gregora XIII ieviestajam kalendāram. Toreiz dienu skaitīšanā tika ieviests pašlaik pastāvošais princips – gada vidējais garums ir 365 diennaktis, un katrs ceturtais ir garais gads, kā arī ceturtdienai seko piektdiena. Notikums bija tik revolucionārs, ka izraisīja Eiropā, tostarp arī Livonijā, 1584. gada plašos nemierus, sauktus par Kalendārajiem nemieriem (interesanti, tieši šajā gadā Rīga zaudēja savu brīvvalsts statusu).
Vakar valdības akceptu saņēmušajam likumprojektam, protams, nav tik fundamentālu grozījumu rakstura, tomēr uz analoģijām velk gan. Kā zināms, patiesais luterāņu neapmierinātības iemesls bija saistīts ar katoļu baznīcas uzspiesto lietu kārtību, nevis kalendāra reformu.
Jaunais likumprojekts piedāvā skaidri definēt svētku, piemiņas un atzīmējamās dienas. Līdz šim šajā jomā valdīja zināms haoss. Par valsts svētkiem lielu domstarpību nav bijis, toties par pārējām kalendārā atzīmējamām dienām ik gadu bijis tik daudz izmaiņu, ka tiktikko spēj izsekot līdzi vien tas, kurš pats tās ierosinājis un pievērš īpašu uzmanību. Jau esam pieraduši svinēt no ārvalstīm nākušo “visu mīlētāju” – Valentīna – dienu. Tuvojoties Ziemassvētkiem, līdzīgi kā Skandināvijas valstīs esam centušies ievēlēt savu Lūciju, kas nesīs gaismu un cerību dzīves pabērniem. Esam pieraduši pie 8. marta – padomiskās pagātnes lamāšanas (īsti to nemaz neaizmirstot). Tā vietā maijā tagad cenšamies svinēt Mātes dienu. Jaunais likumprojekts nav aizmirsis arī ģimeni un tētukus. Turpmāk 15. maijā varētu būt Ģimenes diena, bet Tēva dienu aicina atzīmēt septembra otrajā svētdienā.
Lai piedod tie, kam teiktais šķitīs nepiedodama ķecerība, taču šķiet, ka Latvijā visvairāk cieņā ir sēras. Mēs esam gandrīz katru mēnesi vienu dienu sērojoša tauta. Šoreiz no likumprojekta ir svītrota Cēsu kauju atceres diena 22. jūnijā (Varoņu piemiņas diena) un pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena decembra pirmajā svētdienā, savukārt 17. jūniju – okupācijas dienu – paredzēts atstāt. Ticamākais, ka jaunā kalendāra “reforma” tiks jo raženi izmantota, sagaidot 9. Saeimas vēlēšanas nākamā gada rudenī. Par to liecina “nacionāli norūpējušies”, kas jau piesolījuši revidēt likumprojektā piedāvāto. Tādēļ var nebrīnīties, ja nākamā gada kalendārā parādās jauni ieraksti. Vai kāds var nosaukt visas oficiāli sērojamās dienas? Laikam jau ne. Tādēļ palūkosim, kā rīkojušies mūsu kaimiņi lietuvieši. Viņi gājuši pa loģikas ceļu: visi, kas vēlas kādu atcerēties, pieminēt vai kā citādi godināt, to var darīt vienā dienā.
Un vēl. Mūsu “kalendārais likumprojekts” paredz uzdāvināt pa brīvdienai aiz katras sestdienas vai svētdienas, ja tās bijušas oficiālas svētku dienas. Atpūsties nekad nav par skādi. Īpaši, ja pieturamies pie filosofijas principa, ka slinkums ir progresa virzītājspēks. Acīmredzot būsim tik labi pastrādājuši līdz šim, ka runas par zemāko iekšzemes kopproduktu starp ES dalībvalstīm ir tikai neapstiprinātas baumas.
Ir tāda latviešu mīkla: “Tikai gadu vecs, un tomēr tā novecojies, ka nekam vairs neder.” Kas tas ir?
