Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība vairākkārt vērsusi valdības uzmanību uz to, ka Latvijā ES valstu vidū ir zemākā minimālā darba alga, bet augstākā inflācija, kas jūtami ietekmē iedzīvotāju labklājības līmeni.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība vairākkārt vērsusi valdības uzmanību uz to, ka Latvijā ES valstu vidū ir zemākā minimālā darba alga, bet augstākā inflācija, kas jūtami ietekmē iedzīvotāju labklājības līmeni, samazina pirktspēju, ekonomisko aktivitāti, veicina darbaspēka aizplūšanu uz citām valstīm. Valdība konceptuāli nolēmusi, ka ar 2006. gadu minimālā darba alga valstī tiks palielināta no 80 līdz 90 latiem, taču šis smieklīgais palielinājums nebūt necels iedzīvotāju labklājības līmeni un nekompensēs inflācijas radītos zaudējumus.
2003. gada 22. jūlijā Ministru kabinets noteikumos par kārtību, kādā nosakāma un pārskatāma minimālā mēneša darba alga (vienojoties ar Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību) noteica, ka tai jau 2005. gadā jābūt 44 procentu apmērā no Finanšu ministrijas (FM) prognozētās strādājošo mēneša vidējās darba samaksas par iepriekšējo gadu. Toreiz starp sociālajiem partneriem bija vienota izpratne par minimālās darba algas pakāpenisku palielināšanu un tās ietekmi uz iedzīvotāju labklājību un valsts ekonomisko attīstību.
2004. gadā FM prognozēja strādājošo mēneša vidējo darba samaksu nedaudz vairāk kā 203 latu. Tātad aprēķinātajai minimālajai mēneša darba algai 2005. gadā bija jābūt vismaz 90 latu. Faktiskā vidējā mēneša darba samaksa 2004.gadā atšķīrās no prognozētās un pārsniedza 210 latu robežu, kas atbilstoši noteikumiem būtu ļāvis cilvēkiem saņemt pat vairāk nekā 90 latu mēnesī. 2004. gada 1. jūlijā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēdē vienojās par minimālās darba algas palielināšanu līdz 90 latiem no 2005. gada 1. janvāra.
Dažas dienas pēc šīs vienošanās finanšu ministrs O. Spurdziņš paziņoja, ka paaugstināt minimālo mēneša darba algu no 2005. gada 1.janvāra nav un nebūs iespējams, jo valstij nav naudas! Ar nelielu novēlošanos ministram piebalsoja arī toreizējais Ministru prezidents I.Emsis, un jautājums par minimālās darba algas paaugstināšanu bez apspriešanas un saskaņošanas ar sarunu partneriem tika norakts un apglabāts ļoti “demokrātiski”.
Apmēram 15 procentu strādājošo (privātajā sektorā 86, sabiedriskajā sektorā – 14), kas ir apmēram 150 tūkstošu cilvēku, mēnesī saņem līdz minimālās darba algas apmēram vai zem tās. Labklājības ministrijas un Finanšu ministrijas aprēķini rāda, ka 2005. gadā minimālās darba algas paaugstināšanai (neskaitot pedagogus) bija nepieciešami aptuveni 9 miljoni latu. Palielinot minimālo darba algu, aug ieņēmumi valsts un pašvaldību budžetos, kā arī sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā, kas kopā veidotu aptuveni 16 miljonus latu. Minimālās darba algas palielināšana viennozīmīgi ir valdības labā griba un politiskā izšķiršanās, domājot par reālu nabadzības apkarošanu valstī, par sociālās atstumtības izskaušanu un savas valsts iedzīvotāju labklājības veicināšanu.
Demagoģiskajās atrunās par minimālās algas paaugstināšanas neiespējamību visbiežāk tiek izmantota Izglītības likumā noteiktā pedagogu darba samaksas noteikšanas kārtība. Arodbiedrības neskaitāmas reizes aicinājušas Izglītības ministrijas ierēdņus un valdību lemt par cita atskaites punkta definēšanu pedagogu darba algas noteikšanai, piedāvājot diskutēt par dažādiem variantiem. Ne variantu, ne diskusiju nav bijis. Saskaņā ar FM sniegto informāciju valstī ir aptuveni 54 tūkstoši pedagoģisko likmju (slodžu), kas nozīmē, ka minimālās darba algas paaugstināšana par 10 latiem no valsts un pašvaldību budžetiem katru mēnesi prasa apmēram 0,5 miljonus. Tātad apmēram 17 miljoni latu būtu jāiekļauj valsts budžetā nākamajam gadam pedagogu darba algu palielināšanai. Taču nedrīkst aizmirst, ka gala rezultātā valsts šos 17 miljonus nezaudē, bet gan iegūst atpakaļ – ar nodokļiem, pirktspējas palielināšanos, nelegālās nodarbinātības un “aplokšņu” algu, kā arī sociālās palīdzības apjomu samazināšanos.
Lai 2005. gadā paaugstinātu minimālo algu par 10 latiem, valdībai vajadzēja budžeta izdevumu daļā papildus paredzēt apmēram 26 miljonus. Valdība izvēlējās citu ceļu – pateica, ka naudas nav un katram strādājošam tiek dota brīva izvēle: strādāt par pazemojoši zemu algu vai arī doties lasīt sēnes uz Īriju. Pēdējā laika statistika liecina, ka otro kļūst arvien vairāk, jo cilvēkiem vajag iztikas līdzekļus, bet darba devēji ceļ trauksmi, jo nevar vairs atrast kvalificētus darbiniekus. Protams, atrast var, tikai jāmeklē fermās, zemeņu dobēs, sēņu plantācijās, picērijās un veļas mazgātavās Īrijā, Lielbritānijā, Dānijā, Vācijā, Zviedrijā un citur, kur Latvijas valdības “tālredzīgās” algu politikas dēļ mūsu cilvēki ir aizbēguši.
Valdība šogad uz budžeta grozījumiem virza papildu ieņēmumus 88 miljonu latu apmērā. Tā teikt, – mēs nezinājām, ka šāda nauda būs, neprognozējām, vienkārši ļoti labi strādājis Valsts ieņēmumu dienests. Protams, tam gods, slava un prēmijas, bet žagari un rājieni valdībai, jo tik liels skaitlis neprognozētajos ieņēmumos liecina par to, ka valdība vai nu ir pilnīgi neprofesionāla, vai arī šāds skaitlis kuluāros ir plānots un prognozēts, lai izvairītos no nepatīkamās minimālās algas paaugstināšanas procedūras, no līdzekļu iedalīšanas nabadzīgākajiem, bet atlicinātu līdzekļus valdošās koalīcijas partiju vajadzību apmierināšanai – sakrālajam tūrismam, “trīs brāļiem”, deputātu algām, savu spalvu spodrināšanai un varas apziņas demonstrēšanai, bet ne iedzīvotāju labklājības un dzīves līmeņa kvalitātes celšanai.
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība aicina visus strādājošos Latvijas iedzīvotājus atbalstīt arodbiedrību aktivitātes, piedalīties tajās, sūtot protesta vēstules Ministru kabinetam un Saeimai, kurās tiktu skaidri pausta attieksme pret valsts mantas izsaimniekotājiem, neprofesionāliem naudas dalītājiem un izšķērdētājiem, pret atklātu politisko partiju iejaukšanos valsts budžeta līdzekļu izmantošanā.
Jūs, kungi Saeimā un Ministru kabinetā, atcerieties – šogad vieglu roku dalāt valsts budžeta miljonus, bet jau nākamgad būs Saeimas vēlēšanas, kad savu vārdu teiks tie cilvēki, kurus šodien pazemojat, apvainojat, lemjat nabadzībai, badam un sociālajai atstumtībai!
