Latvijai ne tik tālajā Somijā, savulaik 1940. gada olimpiādei celtajā un tagad modernizētajā Helsinku stadionā, sportiskos cīniņos, nedēļu aizvadīja pasaules čempionāta medaļu sadalē iesaistījušies sporta karalienes vieglatlētikas bruņinieki.
Latvijai ne tik tālajā Somijā, savulaik 1940. gada olimpiādei celtajā un tagad modernizētajā Helsinku stadionā, sportiskos cīniņos, spītējot dabas untumiem, nedēļu aizvadīja pasaules čempionāta medaļu sadalē iesaistījušies sporta karalienes vieglatlētikas bruņinieki no 209 valstīm un teritorijām.
Toni noteica lielvalstu ASV un Krievijas atlēti. Garajos skrējienos dominēja “izturīgo kāju brīnumzemes” Etiopijas sportisti. Medaļu sadalē augstu kā nekad uzlēca mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi (13. vieta) un arī lietuvieši (dalīta 17. – 21. vieta). Bet Latvija palika aiz medaļas guvušajām valstīm 46. vietā kopā ar Panamu, Sudānu, Beļģiju, Nīderlandes Antiļu salām u.c. Aiz mūsējiem vēl 146 valstis.
Cerības un skarbā realitāte
Pirms sacensībām saziņas līdzekļos gan izskanēja līdzjutējiem visai cerīgi paredzējumi par mūsu vieglatlētu iespējām, taču, reāli vērtējot situāciju, uz medaļām labas veiksmes gadījumā varēja pretendēt kāds no šķēpraižiem un soļotājs Aigars Fadejevs 50 kilometru soļojumā. Citiem būtu jāiekļūst spēcīgāko ducī. Cerības nepiepildījās – kaut arī šķēpmetēji apstiprināja savu augsto sportisko klasi, medaļas spīdēja citiem, bet soļojumā jau ceturto gadu ar “noteiktu precizitāti” diskvalificēja ķīniešus un latvieti Fadejevu… Tomēr atzinīgi jāvērtē arī garo distanču skrējējas Jeļenas Prokopčukas sasniegums 10 000 metru skrējienā – kaut gan divpadsmitā vieta, taču trešā starp eiropietēm ar augstas klases rezultātu.
Barjerskrējējam Staņislavam Olijaram šogad pietrūka veiksmes visā sezonā. Cerēsim, ka čempionāts bija laba skola (kaut sāpīga) un gudrība nāks ar laiku tiem, kam šoreiz pietrūka spējas apvienot kāju spēku ar tikpat lielu spēku domāšanā. Taču būtu par skaļu runāt par Latvijas vieglatlētikas krahu vai fiasko, kā paspējis minēt viens otrs masu saziņas līdzeklis, jo Latvija pašlaik ieņem vietu tur, kur tai jābūt pēc vieglatlētikas sporta bāzu kvalitātes, pēc ieguldītajiem līdzekļiem. Nav jau nekāds noslēpums, ka sporta bāzu kvalitātes ziņā Eiropā aiz Latvijas ir tikai Moldova. Par ieguldītajām finansēm nekad precīzas oficiālas ziņas negūsim, taču kaimiņu igauņu Vieglatlētikas federācijas budžets varētu būt trīsreiz lielāks nekā Latvijā. Savukārt elites sportistu sagatavošanā ieguldītie līdzekļi, kurus nule Latvijas sportistu “banka” Olimpiskā vienība solās pārskatīt un saīsināt, mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņzemēs bijuši dāsnāki.
Šovasar dažādās Eiropas un pasaules mēroga jaunās maiņas sacensībās sasniegtais liecina, ka Latvijā aug ne viens vien cienīgs atlēts, kas varētu sasniegt elites klases rezultātus vieglatlētikā – sportā, kur ir vislielākā individuālā konkurence pasaulē.
Ne valsts lielums, ne paša augums
Tikai vieglatlētikā jebkura “mazzemīte” var iznest pasaules apritē kaut vienu atlētu, kurš spēj izkonkurēt lielvalstu līderus, kā šoreiz, piemēram, Sv.Kitts un Nevis federācija (46 tūkstoši iedzīvotāju) ar bronzu 100 metru skrējienā vīriem, Kaimanu salas (19 tūkstoši iedzīvotāju) ar skrējējas iekļūšanu 200 metru fināla astotniekā, Nīderlandes Antiļu salas (146 tūkstoši iedzīvotāju) ar sesto ātrāko vīru komandu 4 x 100 metru stafetē.
Runājot par konkurenci, interesanti piebilst, ka igauņi guva panākumus disciplīnās, kur toni un vispārējo augsto līmeni noteica eiropieši (diska mešana, šķēps vīriešiem), t.i., finālsacensības līdzinājās Eiropas meistarsacīkstēm. Savukārt Latvijas pārstāvjiem 110 metru barjerskrējienā, tāllēkšanā, 800 un 10 000 metru skrējienos līdzās bija visu kontinentu dažādu karoga un arī ādas krāsu sportisti. Ienākot dalībniekiem no līdz šim soļošanā mazzināmām zemēm, augusi arī konkurence šajā disciplīnā.
Starp daudzajiem pārsteigumiem var minēt ukraiņu lēcēja Jurija Kramarenko sensacionālo uzvaru augstlēkšanā (2,32 m). Puisis, kurš pērn ar 2,23 metru sniegumu nebija atrodams sezonas 50 pasaules veiksmīgāko sarakstā un nebija guvis panākumus jaunatnes grupās. Pēc mūsu valsts noteikumiem viņam nebija nekādu cerību saņemt nopietnu valsts atbalstu, acīmredzot ukraiņiem ir citi kritēriji.
Arvien plašāks kļūst sportistu vecuma diapazons – 400 metru finālistu vidū redzējām nepilnus 17 gadus sasniegušo puisi no Kenijas un meiteni no Sudānas, savukārt “ilgstartējušo” galā Krievijas diska metējai un sudraba medaļniecei Natālijai Sadovai meita jau gūst godalgas valsts jaunatnes meistarsacīkstēs. Var piebilst, ka arī mūsu soļotāja Modra Liepiņa atvase Kristīne šovasar uzvarēja soļošanas sacensībās Latvijas skolēnu sporta spēlēs.
Izzūd līdzšinējie priekšstati par auguma garuma priekšrocībām vienā vai otrā disciplīnā – 100 metros uzvarēja tik tikko 160 centimetru garā melnādainā sportiste no ASV, 400 metru barjerskrējienā – 170 centimetru garais viņas tautietis pārspēja francūzi 195 centimetru augumā, desmitcīņā konkurencē ar slaidajiem divmetrīgajiem krievu un ungāru atlētiem uzvarēja vīrs mazliet pāri 180 centimetriem.
Trīs iespējas ceļā uz virsotnēm
Vai pasaules atlētu skatē kādreiz varētu redzēt arī Jelgavas pusē augušos? Virzība iespējama dažāda. Šķēpmešanā, soļošanā: skola – Murjāņu Sporta ģimnāzija – Olimpiskā vienība (šo ceļu gājuši Staļģenes skolā sportot sākušie Andis Anškins un Jānis Liepa, izpildot arī augstos pasaules čempionāta starta normatīvus). Var arī pēc skolas doties pēc sporta stipendijas ASV universitātēs (tehniskajās disciplīnās un sieviešu garajās distancēs), taču tad jau iepriekš jāsasniedz pietiekami augsta meistarība pašu mājās. Trešā iespēja – ja vietējās pašvaldības, sporta iestādes sniedz zināmu materiālu atbalstu atsevišķu līderu treniņiem ārpus Jelgavas, jo sporta bāzes novadā dod iespēju sagatavot valsts skolēnu sporta spēļu medaļniekus, taču nevienu, kurš varētu uzvarēt Baltijas jauniešu skatē.
Kā liecina vēsture, talantīgu jauniešu mūsu pusē nav trūcis, tādi ir arī pašlaik, un cerams, būs turpmāk. Cits jautājums – kā viņus virzīt līdz augstumiem, kurus varējām skatīt somu zemē – Helsinku stadionā.
