Šīs vasaras vidū atkal notika brīnums – es iemīlējos. Neaizmirstams piedzīvojums bija mans lidojums uz Norvēģiju – zemi, kas nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu. Norvēģija bija kā sapnis vasaras vidū, kurā gribas atgriezties vēl un vēl.
Šīs vasaras vidū atkal notika brīnums – es iemīlējos. Neaizmirstams piedzīvojums bija mans lidojums uz Norvēģiju – zemi, kas nespēj atstāt vienaldzīgu nevienu. Norvēģija bija kā sapnis vasaras vidū, kurā gribas atgriezties vēl un vēl.
Kalnainās zemes varenība ir ne tikai neaprakstāmajā dabas skaistumā, bet arī cilvēkos, kas tur dzīvo. Pirmais, kas acīm lika iemirdzēties jau caur lidmašīnas logu, bija kalni un klintis, bezgalīgi skaistie fjordi, akmens krāvumi, kas raksturīgi ikvienai sētai, mazās, piemīlīgās mājiņas un valsts karogs pie katras. Kāds vietējais vīrs stāstīja, ka norvēģi esot lieli savas zemes patrioti un viņš pasaulē nav redzējis nevienu citu tautu, kas tā mīlētu un saudzētu savu zemi. Pilnībā piekrītu šim apgalvojumam, redzot, kā cilvēki izturas cits pret citu uz ielas, kalnos, veikalos, kā sarunājas, saudzē apkārtni un kā uzvedas. Norvēģiem ir gluži cits dzīves ritms, un, šķiet, viņi nekad nesteidzas. Raksturīgais mierīgums un nosvērtība viņiem piedodami, jo lielākajai daļai nav jādomā, ko atļauties veikalā nopirkt un kā izdzīvot – cilvēki izskatās laimīgi!
Ir skaists jūlija rīts, un, kā pa brīnumu, ārā nelīst. Mūsu ceļš ved uz slaveno Stavangeras klinti (Preikestolen) jeb Latvijā vairāk pazīstamu kā “lielo galdu”. Rāpjoties pa akmeņu akmeņiem, satiekam kādu lietuviešu pāri un pārmijam dažus vārdus savā mēlē. Viņi brīdina, ka kāpiens Preikestolenā būšot gana garš un grūts, bet tas ir to vērts. Tālāk dzirdam vien vācu, angļu un skandināvu valodu. Pārsteidz, ka grūtajā ceļā uz Norvēģijas skaistāko vietu devušies ļoti daudz pensionāru. Prāts neaptver, kā šie onkuļi un tantes spēs uzkāpt tik augstu, bet, esot galā un baudot dabas burvību, manām pusceļā apsteigtos pensionārus, kas, bruņojušies nūjām un zābakiem, veiksmīgi tikuši klintī. Taču kāds ceļotājs pārvērtējis savas spējas – viņam pusceļā palicis slikti, un nepieciešama medicīniskā palīdzība. Par laimi, kalnos strādā mobilie telefoni. Sazinoties ar 119, jau pēc dažām minūtēm virs kalniem riņķo medikopters, cilvēki, vicinot rokas, rāda, kur tam nosēsties. Kad tas veiksmīgi izdevies, četri mediķi steidz pie slimnieka, un drīz ar nestuvēm viņš tiek nogādāts līdz helikopteram. Iespaids kā filmā! Jo vairāk – tas ceļojumu padara “sulīgāku”.
Esmu pārliecināta, ka zemi, kurā iemīlas katrs, kas tur reiz bijis, jau pavisam drīz apciemošu atkal, jo pamosties no sapņa vasaras vidū joprojām ir ļoti grūti.
