Uldis Roga Jelgavu akvareļos apdziedājis un izdziedājis skaisti un neatkārtojami. Viņš ir Jelgavā populārs cilvēks ne jau tikai savu akvareļu dēļ.
Uldis Roga Jelgavu akvareļos apdziedājis un izdziedājis skaisti un neatkārtojami. Viņš ir Jelgavā populārs cilvēks ne jau tikai savu akvareļu dēļ. Vairāk nekā 35 gadus mākslinieks vada zīmēšanas studiju, kas ir populāra, un tajā zīmēt mācījušās daudzas paaudzes. Zīmēšanas studijā joprojām netrūkst dalībnieku, un laiku pa laikam ziemas mēnešos studijas puiši staigā ar mapīti padusē un “rodziski” apmestu šalli ap kaklu.
“Ej, nejokojiet! Ko nu par mani vēl rakstīs, ir jau daudz uzrakstīts,” tā savā tembrālajā balsī atsaka Uldis Roga.
Bet man ir sava motivācija. “Vai Raimonds Pauls nav pietiekami bieži “ekspluatēts” presē? Kas Latvijas mērogā Pauls, tas Jelgavai – Uldis Roga. Paulam laiku pa laikam patīk “atrakt” kādu talantu, arī Uldis jau no sešdesmito gadu beigām, darbojoties kā zīmēšanas pedagogs, pavēris ceļu uz mākslas pasauli ne vienam vien. Ivanda Spulle, Aiga Lasmane, Mārtiņš Vilkārsis, Aija Ziemeļniece, Andis Sīlis, Aigars Ozoliņš, Māris Kalve… Sarakstu, kas reiz pie Rogas mācījušies zīmēt un savu dzīvi saistījuši ar kādu no mākslas nozarēm, varētu turpināt.
Uz jautājumu par sava pedagoga talantu Uldis Roga atbild: “Kas tur par talantu, jāļauj cilvēkam brīvi dzīvot. Pateikt uzreiz, vai cilvēkam ir “iekšā” vai viņš būs viengadnieks, nevar.” Tad ar sev raksturīgo žestu un izsaucienu turpina: “Ei, tas gan jāpiemin – kultūras aģentūra ir saprotoša, neliek baigo īri.”
Trīs paaudzes “pie sienas”
Kad “Ziņas” pieripināja pie Rogu mājas vārtiņiem, Uldis pļāva zālīti. “Ko, vai tad jau ir viens?” viņš jautāja. Ne reizi vien esmu nodomājusi, ka šim vīram piestāv darba drēbes. Bet nu viņš aizgāja uzvilkt ko mazliet svētdienīgāku, un vēsajā viesistabā sēžot, vēroju pie sienas piekārtos “Prāta vētras” Zelta un Platīna diskus, prezidentes bildi ar veltījumu Kasparam Rogam, pāris “vecā Rogas” studijas un staltbrieža ragus, kas kā vēlāk izrādījās, ir Ulda tēva nomedīta trofeja. Trīs paaudzes “piekārtas pie sienas”, bet nomācošā pārsvarā ir diski. Vai tas ir “Prāta vētras” kults?
“Nu galīgi nē. Puika atved, nomet, kaut kur tas jāliek. Krājas. Drīz būs savas bildes jāņem nost, nebūs vietas,” ar sev raksturīgi smaidošo mieru novelk Kaspara papucītis.
Katrs ar savu raksturu
Internetā redzēju bēdīgi paviršu informāciju – Uldim Rogam divi bērni: meita Indra Roga – aktrise, dēls Kaspars Roga – mūziķis. Par trešo meitu Ingu Raudingu nekas nav teikts. “Jāpajautā sievai, ko īsti Inga beidza. Jā – Kultūras akadēmijas modernās dejas horeogrāfijas nodaļu. Ir pašai sava studija Majoros un darbojas arī studijā “Marija N.”
“Ar sīkajiem es kādreiz daudz ņēmos. Indra jau piecu sešu gadu vecumā varēja noiet 20 kilometrus, Inga bija vairāk tāda ņaudētāja, bet Kaspars – makšķerētājs. No maija līdz septembrim dzīvojām būdā “Ziedonī”. Toreiz tur daba bija neskartāka, lauku atmosfēra. Speciāli audzinājis viņus neesmu. Paši auga. Redz, šovasar gurķus gan audzināju. Izauguši baigi lielie, un nav kur likt.”
Ģimene ir pamatvērtība
Ja jautātu par garām palaistajām iespējām? “Jūs domājat pa sieviešu līniju? Baigi daudz palaists garām, noteikti.” (Smejas). “Bet karjeras jomā – nē. Nu… varbūt tas, ka netiku Mākslas akadēmijā. Vienas acs pietrūka, bet varbūt, ka tad būtu sagājis viss kājām gaisā. Mums jau toreiz bija divi bērni. Liekas, ka sanācis normāli. Galvenā vērtība man tomēr ir ģimene. Vienmēr licies, ka jāsāk ar to, ka jāuzceļ māja. Tagad, kad bērni aizgājuši, vairs viņu dzīvē nejaucos, bet, kamēr dzīvojām kopā, situāciju kontrolēju.
No rīta mālēju, pēcpusdienā nodarbojos ar mājas darbiem. Esmu vecmodīgs mālderis. Laukā taisu studijas, piesūcos ar visu to, un tad top akvareļi.
Te jau sabrauc. Tagad Edgars (mazdēls) nodibinājis grupu “Lietotās mēbeles no Holandes”. Puikas atbrauc. Agrāk “Prātnieki” te pa kūtīm mēģināja,” kasot zodu, saka Uldis.
Visu vajag īsi
Pēc jūsu bildēm izskatās, ka mīlestības acīm raugāties uz Jelgavu.
“Tā sanāk. Speciāli neko neskaistinu. Tā mālēšana ir forša. Dubļu toņi dažādi. Saliek visu kopā, un labi izskatās. To grūti pateikt.
Uz cilvēkiem arī labvēlīgi raugāties.
“Ilgi kontaktēties man nepatīk. Man visu vajag īsi. Pusstundu un pietiek.” Kā kaķim – pieglausties un aiziet? “Jā, jā, tā var teikt. Bet virsū gan nevienam nekad neklūpu.”
Rīt izstādes atklāšana. Kad bija iepriekšējā un kā jūs šādā pasākumā jūtaties? “Baigi nepatīk ļembasts, bet ko darīsi – tā pieņemts. Jāpagrozās ir. Cilvēkiem jau laikam patīk redzēt “oriģinālo eksemplāru”. Neesmu nekāds aktieris, tā tāda izrādīšanās.”
Pēdējo reizi personālizstāde rīkota 50 gadu jubilejā. “Bija domāts uz 60, bet sagāja ar veselību. Tad domāju pēc gadiem trim uztaisīt, tikai aizmirsu. Nu piezvanīja no muzeja, ka vajagot. Būs kādas 50 bildes. Vecākā no 1977. gada, bet pārsvarā – pēdējo piecu gadu laikā mālētās. Visa vasara vējā – krāsoju rāmjus, formēju bildes. Viss iet juku jukām.”
Gribētos kaut ko intīmāku
Uz jautājumu, kad būs nākamā personālizstāde, mākslinieks krata galvu: “Oi, oi! Šito klapatu vairs negribu. Ņemšanās liela, bet viss tas pats vecais vien ir. Zuters man prasīja, kā šo izstādi nosaukt, es atbildēju – “Tie paši vēži”.”
Berzējot rokas un dzerot tēju, Uldis Roga atzīstas, ka gribētos vēl vienīgi kaut ko intīmu. Uz plaukta stāv viņa tēva Arnolda Rogas kokgriezumi. To tad arī gribētos – savus pastelīšus un tēva darbus. Tādu intīmāku padarīšanu. Vairāk neko.
Viņa tēvs aizsaulē aizgājis nesen, bet mamma – deviņdesmitgadniece vēl turas braši un, ja vien būs iespējams, piedalīsies arī sava dēla personālizstādes atklāšanā. Rogām ilgdzīvošana ir asinīs. Uldis gan atzīstas: “Veselību esmu sačakarējis ar savu dzīvesveidu. Uz 60 gadiem saplīsu. Tagad jau sāku sakārtoties.
