Esmu rūpīgi iepazinies ar Jelgavas pensionāru kopsapulcē pieņemto atklāto vēstuli, kuru Ministru prezidenta birojam pārsūtījusi Latvijas Valsts prezidenta kanceleja.
Esmu rūpīgi iepazinies ar Jelgavas pensionāru kopsapulcē pieņemto atklāto vēstuli, kuru Ministru prezidenta birojam pārsūtījusi Latvijas Valsts prezidenta kanceleja, ievērojot kompetenci ar valsts budžetu saistītu jautājumu, tai skaitā ar pensiju palielināšanu, risināšanā. Savā uzrunā Valsts prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai esat aicinājuši pieprasīt valdībai veikt pensionāru nabadzības socioloģisku pētījumu un ilgstošas nabadzības novēršanu izsludināt par prioritāti valstī.
Vēlos atgādināt, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) Latvija ir iesaistīta arī ES sociālās iekļaušanas procesā, kura galvenais ilgtermiņa mērķis ir ievērojami samazināt nabadzību un sociālo atstumtību ES dalībvalstīs līdz 2010. gadam. Kā viens no svarīgākajiem šā mērķa sasniegšanas instrumentiem ir ES dalībvalstu rīcības plāni nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai.
2004. gadā izstrādāts Latvijas Nacionālais rīcības plāns nabadzības un sociālās atstumtības mazināšanai 2004. – 2006.gadam. Tajā ir atspoguļota situācija valstī šajā jomā, identificētas galvenās nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļautās iedzīvotāju grupas, kā arī noteikti prioritārie īstermiņa un vidēja termiņa stratēģiskie mērķi. Lai panāktu nabadzības un sociālās atstumtības riskam pakļauto grupu (daudzbērnu un nepilnās ģimenes, invalīdi, vecie ļaudis, bezdarbnieki, bezpajumtnieki, bijušie ieslodzītie u.c.) situācijas uzlabošanos, rīcības plānā noteikti uzdevumi nodarbinātības, izglītības, adekvātu ienākumu, mājokļu, veselības aprūpes, sociālo pakalpojumu un citās jomās no 2004. līdz 2006. gadam. Lai pārraudzītu, kā tiek īstenoti rīcības plānā ietvertie mērķi, uzdevumi un pasākumi, valdībai katru gadu jāizskata informatīvais ziņojums par rīcības plāna īstenošanas gaitu iepriekšējā laikposmā. Ministru kabineta sēdē 2005. gada 1. maijā tika apstiprināts informatīvais ziņojums par rīcības plāna īstenošanas gaitu 2004. gadā.
Pašlaik sociālās palīdzības sistēmu valstī nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums, kas ir spēkā kopš 2003. gada. Pašvaldības izmaksājamo pabalstu sistēma ir šāda. Pirmkārt, tas ir pabalsts garantētā minimālā ienākumu (GMI) līmeņa nodrošināšanai. GMI pabalsts tiek piešķirts personām, kurām noteikts trūcīgas ģimenes (personas) statuss un kuru ienākumi ir zemāki par Ministru kabineta noteikto garantēto minimālo ienākumu līmeni, un kuras pilda līdzdarbības pienākumus.
Ģimene, kas sastāv no personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, tiek atzīta par trūcīgu, ja tās ienākumi uz katru ģimenes locekli pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz 50 procentu no attiecīgā gada 1. janvāra spēkā esošās minimālās darba algas valstī, kā arī ja viņiem:
– nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi kredītiestādēs;
– nepieder vērtspapīri (izņemot privatizācijas un kompensācijas sertifikātus);
– nav parādsaistību;
nepieder īpašums, kuru var izmantot ienākumu gūšanai;
– tā nav noslēgusi uztura līgumu;
neatrodas pilnā valsts un pašvaldības apgādībā;
– nav izsniegusi aizdevumu.
Tāpat tiek vērtētas ģimenes (personas) atsevišķi dzīvojoša apgādnieka iespējas materiāli atbalstīt attiecīgo ģimeni (personu).
Otrkārt, paredzēti vienreizēji pabalsti ārkārtas situācijā. Tos piešķir iedzīvotājiem, kurus skārušas stihiskas nelaimes (piemēram, ugunsgrēkā nodegusi māja, mājoklis cietis plūdu laikā u.tml.) vai iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ cilvēki nespēj apmierināt savas pamatvajadzības. Piešķirot šos pabalstus, netiek vērtēti ģimenes (personas) ienākumi un netiek noteikti līdzdarbības pienākumi.
Treškārt, paredzēti pabalsti citām iedzīvotāju grupām, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības trūcīgo iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai. Papildus izmaksājamo pašvaldības sociālās palīdzības pabalstu veidus, to piešķiršanas un izmaksāšanas kārtību regulē pašvaldības saistošie noteikumi.
Saskaņā ar likumu “Par dzīvojamo telpu īri” un likumu “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” pašvaldība ir tiesīga noteikt maznodrošinātas personas ienākumu līmeni, pie kura tiek piešķirts maznodrošinātas personas statuss un tiek dota iespēja saņemt palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā. Maznodrošinātas personas ienākumu līmenis nedrīkst būt zemāks par trūcīgas personas ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni.
Jāpiekrīt, ka minētajai sistēmai ir trūkumi, kurus valsts un pašvaldības iespēju robežās cenšas novērst. Tomēr arī tagad trūcīgo un maznodrošināto iedzīvotāju sociālajai palīdzībai un sociālajiem pakalpojumiem pašvaldības iegulda ievērojamus līdzekļus. Piemēram, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu pārvaldes datiem Jelgava sociālās palīdzības pasākumiem 2004. gadā izlietojusi 1 270 952 latus, (2002. gadā – 938 190 latus, 2003. gadā – 1 004 398 latus). Tajā skaitā 414 185 lati izlietoti pašvaldības sociālajiem pabalstiem. Pašvaldība sociālo palīdzību sniegusi 1882 pensionāriem. Tikai 79 pensionāri, kas rakstiski vērsušies pašvaldības sociālajā dienestā pēc palīdzības, pašvaldības sociālo palīdzību nav saņēmuši. Deviņos gadījumos personas pašas atteikušās no sadarbības ar sociālo dienestu, bet 70 personu nekvalificējās pašvaldības noteiktajam ienākumu un materiālā stāvokļa līmenim. Jelgavā aprūpe mājās nav atteikta nevienam pensionāram, kas rakstiski vērsies pašvaldībā ar šādu pieprasījumu.
Jautājumā par pensiju indeksāciju vēlos vērst uzmanību uz to, ka visam, ko var izteikt naudas izteiksmē, vērtība ar laiku samazinās inflācijas rezultātā. Pretēji daudzu iedzīvotāju domām pensiju indeksācija pēc savas būtības nav pielīdzināma neviena cita veida pensijas paaugstinājumam (piemaksai, garantijas apmēra palielinājumam, dažādiem koeficientiem sakarā ar atvieglojumiem atsevišķām iedzīvotāju kategorijām un citiem). Pensiju indeksācija tiek veikta, lai kompensētu inflācijas ietekmi uz pensijas apmēru. Šim nolūkam tiek lietots patēriņa cenu indekss, kuru aprēķina Centrālā statistikas pārvalde. Patēriņa cenu indekss ir vidējs lielums, kas var arī neprecīzi atspoguļot cenu izmaiņas ietekmi uz katru atsevišķu mājsaimniecību, jo katram cilvēkam ir savi patēriņa paradumi. Tomēr tas ir objektīvs rādītājs, kas uzrāda cenu izmaiņas saistībā ar mājsaimniecību patēriņa struktūru.
Pašlaik straujāk tiek indeksētas tieši nelielās pensijas, bet pensijas, kuras pārsniedz pieckāršu valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (175 lati), indeksācijai pakļautas netiek.
Šogad pensiju indeksācija, tāpat kā 2004. gadā, tiks veikta divas reizes: 1. aprīlī, ņemot vērā inflāciju, un 1. oktobrī, ņemot vērā inflāciju un lielākajai daļai pensionāru (apmēram 94,4 procentiem no kopskaita) papildus inflācijai arī 50 procentu no apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma procentiem valstī 2004. gadā. Izstrādātie grozījumi likumā “Par valsts pensijām” paredz vēl zināmu laiku straujāk turpināt tieši nelielo pensiju indeksāciju.
Saistībā ar priekšlikumu par pensiju paaugstināšanu līdz iztikas minimumam jāpiebilst, ka tas prasītu ne tikai ievērojamus papildu finansiālos resursus, bet ir arī pretrunā ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipu (sniegto sociālās apdrošināšanas pensiju un pabalstu apjomam jāatbilst veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām) un nestimulē iesaistīšanos sociālajā apdrošināšanā un precīzu ienākumu deklarēšanu. Zūdot ieinteresētībai veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, samazināsies līdzekļi valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā un zaudētāji būs visi pensiju sistēmas dalībnieki.
Ne tikai vidējais pensijas apmērs, bet arī lielai daļai strādājošo darba alga pagaidām ir zem iztikas minimuma vai tuvu tam. Pašlaik valsts pensiju shēma spēj nodrošināt darba ienākumu atvietojuma līmeni vidēji 40 – 60 procentu apmērā, kas kopumā atbilst Eiropas standartiem. Nevar neadekvāti palielināt pensijas, ja strādājošo veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas nespēj nodrošināt to finansēšanu.
Kaut gan ir ievērojamas finansiālas grūtības, valdība meklē risinājumus pensiju palielināšanai. To apmēri, kaut ne tik strauji, kā vēlētos, tomēr aug. Pensiju reformas sākuma gados (1996. gadā) vidējā vecuma pensija bija 38,30 latu, bet 2005. gadā – 80 latu.
Lai sekmētu virzību uz pietiekamu pensiju nodrošināšanu, ir sagatavoti priekšlikumi grozījumiem likumā par valsts pensijām, tajā skaitā paredzot noteikt ikmēneša piemaksu pie vecuma pensijas mazo pensiju saņēmējiem. Tas jādara, ņemot vērā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta iespējas. Saskaņā ar sagatavoto grozījumu projektu no 2006. gada piemaksu pie vecuma pensijas varētu saņemt tie pensionāri, kuru pensija nav lielāka par 105 latiem un kuru kopējais apdrošināšanas stāžs nav mazāks par 30 gadiem. Piemaksas apmēra noteikšanai paredzēts ņemt vērā katru apdrošināšanas (darba) stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1996. gada 1. janvārim – laikam, kad stājās spēkā likums par valsts pensijām un tika ieviesta individualizētā sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite. Piemaksas būtība – palielināt to darba stāža gadu vērtību, kas uzkrāti līdz 1996. gadam, tādējādi uzlabojot pensionāru ar lielu apdrošināšanas stāžu un mazām pensijām materiālo nodrošinājumu. Vidējā piemaksa pie vecuma pensijas 2006. gadā varētu sasniegt apmēram 6,63 latus, un to izmaksai 2006. gadā būtu nepieciešami apmēram 30 miljoni latu. Priekšlikums par mazo pensiju palielināšanu izvirzīts kā viens no prioritārajiem pasākumiem 2006. gadā.
Ņemot vērā to, ka minētā likumprojekta īstenošana 2006. gadā saistīta ar papildu valsts budžeta finansējuma nepieciešamību (no valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta – 31,9 miljonu latu apmērā), jautājums par papildu līdzekļu piešķiršanu tiks skatīts Ministru kabinetā vienlaicīgi ar visu ministriju prioritātēm likumprojekta par valsts budžetu 2006. gadam sagatavošanas un izskatīšanas procesā.
Ar cieņu – Ministru prezidents Aigars Kalvītis
