«Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem,» pārliecināta minikūrorta «Pērle» vadītāja Ināra Vaitekūna. Par viņas rūpēm un labo sirdi vēstulē «Ziņām» stāsta kāda lasītāja.
“Pasaulē ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem,” pārliecināta minikūrorta “Pērle” vadītāja Ināra Vaitekūna. Par viņas rūpēm un labo sirdi vēstulē “Ziņām” stāsta kāda lasītāja. Tiekoties ar Ināru, atklājām, ka viņa ir ne tikai jauks cilvēks, bet arī veiksmīga uzņēmēja, gādīga mamma, kā arī ļoti sievišķīga un pārliecināta sieviete. Par lietām un sajūtām, kas ir visapkārt, šoreiz arī runājām.
Pie Ināras Vaitekūnas mūs mudināja doties kāda “Ziņu” lasītāja, kas redakcijai rakstījusi vēstuli par minikūrorta “Pērle” vadītājas laipnību un atsaucību. Cilvēki salonā ne tikai stiprinājuši savu veselību, bet arī dāsni saņēmuši Ināras uzmundrinājumu un guvuši spēku dzīvot tālāk.
Vai bieži cilvēkiem palīdzat ar labiem vārdiem?
Cenšos. Viņi jau paši ir laipni, atvērti un jauki, kādēļ gan lai neradītu abpusēji patīkamas izjūtas? Ar labu vārdu un gaišu domu var kalnus gāzt, bet apziņa, ka kādam esmu izdarījusi ko jauku, sirdi vēl ilgi silda. Latvijā kaulu, locītavu un saistaudu slimnieki ir tieši tā pacientu grupa, kuriem ļoti nepieciešamas dažādas ārstnieciskas procedūras. Tā kā šīs biedrības Jelgavas nodaļai ir ļoti aktīvs un atsaucīgs vadītājs, ar viņu vienojāmies, ka biedrības biedri procedūras varēs veikt ar ievērojamu atlaidi.
Cik tuva jums ir Jelgava?
Vistuvākā no pilsētām. Šeit esmu dzimusi, augusi un visu mūžu dzīvojusi. Jelgavā apprecējos, un te piedzima abi dēli.
Vai jau pēc skolas zinājāt, ka gribat palikt šeit?
Varbūt viss būtu citādi, ja pēc vidusskolas aizietu mācīties uz Rīgu. Stājos Mākslas akadēmijā, jo gribēju studēt tekstilmākslu, bet, tā kā lielā konkursa dēļ nonācu “zem svītras”, paliku Jelgavā.
Mākslai tā arī pielikāt punktu?
Nē, Mākslas akadēmija ir mans nepiepildītais sapnis, tomēr es darīju to, kas man patīk – Jelgavā sāku strādāt uzņēmumā “Daiļrade” par audēju. Tad ieguvu arī Tautas daiļamata meistares titulu. Mums bija ļoti jauks kolektīvs, visas jaunas meitenes. Tas bija fantastisks laiks. Diemžēl pēc gadiem veselības dēļ biju spiesta pamest iemīļoto nodarbi.
Vai ir kas īpašs saglabājies no tiem laikiem?
Pēdējais lielais darbs bija dāvana krustmeitai – manis austs tautastērps. Tas tapa laikā, kad krustmeita bija tālu no precībām, bet dāvanu viņai rūpīgi glabāju. Pārsteigums, to saņemot, bija milzīgs. Krustmeita aizprecējās uz Ameriku, un ļoti ceru, ka tērps viņai noderēs un sildīs sirsniņu. Arī man pašai ir Zemgales tautastērps, un ar to ļoti lepojos, bet uzvilkt iznāk reti. Ceru, ka kādreiz būs mazmeita un tērps tiks viņai mantojumā. Protams, saglabājušies arī vairāki mīļi lakati. Gan savai mammai, gan vīramātei esmu uzaudusi īpaši viņu raksturam atbilstošus plecu lakatus, kas tā arī saucas “vīramāte” un “sievasmāte”. Vīramātes lakatā ieausti spoži pavedieni, kā vīra mammas mati. Tā kā mana mamma ir aktīvāka, viņas lakatā liku košākus akcentus. Viens no manis darinātajiem lakatiem “Sudrabegle” glabājas Centrālā valsts vēstures muzeja fondos. Tā krāsa un toņi ir mats matā ar sudrabegli. Tā ir milzīga atzinība katram audējam.
Savs salons ir sapnis vai ambīcija?
Kad radās veselības problēmas, kādā izstādē redzēju hidromasāžas kapsulu, izmēģināju, un tā man tik ļoti iepatikās, ka sapratu – tā var palīdzēt. Tad domāju – kāpēc lai nepalīdzētu arī citiem, Jelgavā šādas kapsulas nav. Tātad ne sapnis, ne ambīcija, bet nepieciešamība. Ģimenes locekļu atbalstīta, arī izveidoju salonu. Gribēju, lai te ir jauka vietiņa, kur cilvēki atnāktu, atpūstos, mierīgi aprunātos un uzlabotu savu veselību. Tagad man ir sajūta, ka cilvēki šeit izveidojuši labu auru. No klientiem saņemu daudz pozitīvu emociju, un arī es cenšos viņiem tādas sniegt. Mēs savstarpēji apmaināmies.
Vai nebija grūti visu sākt?
Viegli nebija, jo nekad jau nezini, vai tas, ko darīsi, būs vajadzīgs cilvēkiem, vai tiks novērtēts. Taču dzīve man iemācījusi paļauties vienīgi uz saviem spēkiem. Bijušas reizes, kad uzticēšanās cilvēkiem pieviļ, tāpēc arī salons lielākoties tapa pašu spēkiem.
Kas ir jūsu spēks un atbalsts?
Tā ir mana ģimene – vīrs un abi dēli. Viņi mani stutējuši, atbalstījuši un uzmundrinājuši. Tagad arī redzu, ka viņiem par to ir gandarījums. Abi dēli dzīvo Rīgā, vecākais pabeidza augstskolu un strādā, jaunākais vēl mācās.
Par dēliem jūs runājat ar lepnumu…
Jā, par viņiem esmu ļoti gandarīta. Bet tā bija jābūt, jo tas, ko ar vīru esam snieguši saviem puikām, ir neatsverami. Vienmēr viņiem esam bijuši līdzās. No četru gadu vecuma dēli sāka nodarboties ar BMX, uz visām sacensībām, kas dažkārt notika katru sestdienu un svētdienu, vienmēr esam braukuši un jutuši viņiem līdzi. Tā ir viņu aizraušanās, ko vienmēr esam atbalstījuši. Pateicoties sacensībām, esam pabijuši gandrīz visās Eiropas valstīs. Pēdējie grandiozie iespaidi ir no Norvēģijas klintīm un fjordiem. Tagad dēli ir lieli un galā tiek paši. Man prieks, ka viņi turas kopā, atbalsta viens otru, viņiem ir jauki draugi.
Vai pati neesat izmēģinājusi braukt ar BMX?
Esmu. Tā gan nebija Jelgava, kur to darīju. Izjūtas ir diezgan ekstrēmas. No malas liekas, kas tad tur, bet, kad nokāp no riteņa, kājas ļimst. Pati no sporta jau nemaz tik tālu neesmu. Skolas laikā trenējos šosejas riteņbraukšanā. Savulaik republikā izcīnīju 2. vietu.
Kā atpūšaties no darba brīvajā laikā?
Lai arī dēli jau lieli, joprojām saglabājam tradīciju un katru gadu kopā braucam uz Usmas ezeru atpūsties. Pirms vairāk nekā 20 gadiem vīrs mani pirmo reizi aizveda uz turieni, kopš tā laika, šķiet, tikai vienu vasaru neesam bijuši Usmā. Tā ir īpaša un ļoti skaista vieta. Dzīvojam teltīs ezera malā, lasām ogas un sēnes, ezerā ķeram zivis, obligāts pasākums ir zivju zupas vārīšana. Tā ezera krastā izdodas īpaši garšīga. Bērni pie ezera zina katru taciņu, tur ir ļoti skaists mežs, brīnišķīgas priedes. Atpūta pie Usmas ir gadu gadiem pārbaudīta vērtība, un nu jau uz turieni brauc vecāku, mūsu un bērnu draugi.
Kad esat laimīga?
Esmu laimīga, ka varu darīt darbu, kas man ļoti patīk un sagādā gandarījumu. Arī Usmā kopā ar ģimeni. Esmu laimīga, ka no rīta varu piecelties, ezerā nopeldēties, agrā rītausmā sēdēt ezera krastā un dzert kafiju…
Kādas ir jūsu spēcīgākās rakstura īpašības?
Man visu patīk darīt pamatīgi. Reiz izlasīju kādu teicienu, kas raksturīgs man: “Ja tu aizņem kādu vietu zem saules, tad izdari to labi.” Tā arī es – ja kaut ko daru, tad visu līdz pamatiem.
Kā dēļ ir vērts dzīvot?
Dzīvē ir tikai viena patiesa greznība – cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem. Ja tās ir skaistas, ir vērts dzīvot. Ir skumji redzēt, ka cilvēki cits citam dara pāri ne tik daudz fiziski, kā ar vārdiem. Noteikti vērts dzīvot ģimenes un bērnu dēļ.
Vai esat laimīga?
Jā!
