Dzīvoju Pārlielupē. Viendien gāju uz bibliotēku mainīt grāmatas. Nogriežoties no Lielās ielas, ievēroju, ka pie Čakstes pieminekļa kāds vīrietis līkņā rožu dobē. Nodomāju, laikam dārznieks.
Dzīvoju Pārlielupē. Viendien gāju uz bibliotēku mainīt grāmatas. Nogriežoties no Lielās ielas, ievēroju, ka pie Čakstes pieminekļa kāds vīrietis līkņā rožu dobē. Nodomāju, laikam dārznieks. Tomēr ne, jo nogrieza rozes – acīmredzot likšanai vāzē. Kamēr tā prātoju, vīrietis ar rozēm – redzēju, ka viņš aiznesa trīs, – šķērsoja Lielo ielu un devās Driksas ielas virzienā. Nogriezos no sava tās dienas maršruta un piegāju aplūkot puķu dobes. Posta aina! Rozes no vienas vietas grieztas, lielāki un mazāki zari!
Manī pēkšņi kaut kas uzvārījās. Jāredz taču, no kurienes nāk šis postītājs, kas gaišā dienas laikā (ap pustrijiem) visu acu priekšā tā dara. Ar savu maināmo grāmatu saini devos zaglim pa pēdām. Taču biju aizkavējusies un tik vien redzēju, ka rožu laupītājs neiegriežas Driksas krastmalas mājās. Tātad viņš ies uz tirgu! Jā, sasniegusi krastmalu, ieraudzīju viņu ar visām rozēm, tikai nu jau apmēram kvartāla attālumā. Man viņu nepanākt! Par laimi, uz soliņa blakus skolas sporta laukumam sēdēja trīs dzērāji, un mani interesējošā persona pie tiem apstājās kā ar labiem paziņām aprunāties. Nez kāpēc viņš tiem parādīja savu guvumu. (Viņam rokās nebija nekāda cita nesamā). Attālums starp mums samazinājās, tomēr ne pārāk, jo laika apstākļi nelabvēlīgi. Domāju, varbūt viņš cerēja rozes ieskapēt kādai puķu tirgotājai? Pa to laiku izsekojamais pazuda aiz “Tonusa” stūra. Nevarēju izšķirties, kur viņu meklēt. Tā atkal zaudēju kādas pāris minūtes. Beidzot izšķīros un garām “spirķika” tirgotājam devos uz puķu tirdziņa pusi. Tas patiešām jau bija tikpat kā beidzies, tikai pāris dāmu vēl sēdēja pie saviem gladiolu spaiņiem, rožu viņām nebija.
Veltīgi skriets, nodomāju, kad pēkšņi pamanīju pazīstamo zilo neilona jaku ar horizontālu gaišas krāsas joslu plecu rajonā. Viņš! Jā, viņš nupat atstāja tirgu pa vārtiem pretī kādreizējā veikala “Rosme” durvīm. Rozes vīrelis turēja labajā rokā. Kreisā joprojām tukša. Vai nu viņš ies veikalā? Nē, gar tā stūri turpināja ceļu. Nu es biju piekļuvusi tam pavisam tuvu. Tumšmatains kalsnējs vīrietis, varētu būt 35 –40 gadu vecs. Visu laiku redzēju tikai viņa muguru. Diezgan koši zila neilona jaka ar 8 – 10 centimetru platu horizontālu gaišu joslu, zilganpelēkas džinsa bikses, melnas kurpes. Galvā beisbola, vai kā to sauc, cepure ar prāvu nagu, ko es no muguras, protams, neredzu, toties redzēju, kad viņš grieza rozes. Cepures nags – sarkans. Nu manīju, ka cepurei ir arī sarkani kantējumi. Aizmugurē burti, no metrus divdesmit liela attāluma nevarēju īsti saskatīt otro burtu, jo tur bija locījums. Liekas, “Donald”.
Joprojām sekoju. Nu viņam jāiegriežas kādā mājā. Bet varbūt pie draudzenes? Jā, Lapskalna ielā viņš pazuda aiz mājas stūra. Tur nav ielas, tikai pagalms. Durvis ir, bet tās jau aizvērušās. Koka māja. Augšā reklāma: KOKA TREPES, DURVIS, LOGI.
Ko darīt tālāk? Jāziņo policijai. Tā taču var noskaidrot, kas dzīvo šajā namā? Steidzos atpakaļ. Pie tirgus autobusa pieturā uz soliņa apsēdos, lai uzrakstītu visas pazīmes, kas varētu noderēt policijai. Tikai – kur sameklēt policiju? Jāiet uz Domes Informācijas centru. Postītāju atmaskošanas domu pārņemta, nepamanīju, ka uz soliņa palicis mans lietussargs, jo tobrīd mākoņi pietaupīja ūdeni un lietussargu aizmirst var itin viegli. Informācijas centrā iesteidzos slapju muguru. Pastāstīju, kas par lietu, – gribētu uzrakstīt ziņojumu policijai un vēlos to te atstāt, jo nevar taču būt, ka starp Domi un pašvaldības policiju trūkst sakaru! Nē, man laipni paskaidroja, ka pašai vajagot iet uz Mazo ceļu. Manu sirmo galvu un nosvīdušo pieri jaunais cilvēks neredzēja.
Bēdīga izgāju no Domes. Kā tas var būt, ka šajā iestādē strādājošajiem ir vienalga – zied Jelgava vai nezied?
Izgājusi uz ielas, manīju, ka sāk līņāt. Attapos, ka lietussarga vairs nav! Lūk, kāda alga rožu postītāju ķērājam! Lietus atvēsināja manu sakarsušo prātu un nosvītroja iespēju mērot norādīto patālo ceļu uz policijas māju.
Galu galā es taču nezinu, kam pieder rožu dobes pie Čakstes pieminekļa. Varbūt privatizētas, un man par tām nevar būt nekādas daļas?
Gandrīz mis Mārpla
