Viens no aktuālākajiem un tajā pašā laikā asinis stindzinošākajiem notikumiem pēdējo dienu laikā ir divu nelicencēto inkasentu nogalināšana Rīgā.
Viens no aktuālākajiem un tajā pašā laikā asinis stindzinošākajiem notikumiem pēdējo dienu laikā ir divu nelicencēto inkasentu nogalināšana Rīgā. Uzbrucēja salīdzinoši nelielais guvums – apmēram 3000 latu – liek aizdomāties par noziedznieka pieres platumu, jo grūti iedomāties, ka garīgi vesels indivīds naudas dēļ būtu gatavs noslaktēt divus cilvēkus. Lai gan, kā pierāda vēsture, dzīvības izdzēstas daudz niecīgāku iemeslu dēļ.
Negribas runāt par to, cik lielu ietekmi notikušais atstās uz tiem bērniem, kas uzbrukuma brīdī atradās turpat pagalmā un redzēja asinīm noplūdušos ķermeņus. Jātic, ka naktīs viņus nemocīs murgi un nebūs bailes iziet ārpus mājas. Un kā lai jūtas vecāki, saprotot – viņu atvases taču var kļūt par šādu “atsaldēto” (krieviski gan skan labāk – “otmorozki”) noziegumu upuriem, jo maz vajag, lai kāda lode nomaldītos un ķertu nevainīgus garāmgājējus.
Patiešām gribas ticēt policijai, ka laupītājs varētu būt narkomāns. Tāda indivīda smadzenēs parasti jau notikušas neatgriezeniskas izmaiņas, un nav brīnums, ka cita cilvēka dzīvību viņš nekādā vērtē netur. Prātā nāk kāda Holivudas filma, kuras galvenais varonis – narkomāns – tik vien spēja izdomāt, kā tikt pie nākamās “zālītes” devas. Cik līdzīga situācija! Kādu laiku ar asiņaino naudu pietiks, lai apreibinātos, bet pēc tam? Atkal kārtējā asins pirts? Atliek cerēt, ka policija, līdz slepkavam pietrūks līdzekļu narkotiku iegādei, viņu būs atradusi.
Taču, ko mēs šausmināmies par kaut kādu narkomānu (tiesa, šis fakts vēl ir tikai pieļāvuma formā), ja sieviete spēj rīkoties kā briesmonis, izmetot atkritumu konteinerā zīdainīti. Kā gan māte spēj pieļaut domu par atbrīvošanos no bērna tādā veidā. Var, protams, gadīties – dzīves apstākļi iegrozās tā, ka mazuli nevar audzināt, taču tad viņu iespējams atstāt slimnīcā vai nodot bērnunamā, lai neliegtu tiesības uz iespējamu laimīgu nākotni. Šoreiz sieviete ne tikai gribējusi atņemt mazulim tādu iespēju, bet pat apzināti vēlējusies viņa nāvi. Par laimi, Dievs nav ļāvis aiziet bojā nevainīgai dvēselei un laikā sūtījis bezpajumtnieku, kas mazuli atrada un par to informēja atbildīgās institūcijas. Tagad Laimai, tā viņu nosaukuši slimnīcas darbinieki, paveras plašas dzīves āres, jo jau atradusies gādīga ģimene, kas meitenīti vēlas ņemt savā paspārnē. Kādu sodu pelnījusi māte (tā viņu saukt laikam pat nevar). Tādos gadījumos patiešām rodas vēlme, lai pie mums valdītu ne tik cilvēciski likumi un šo sievieti, protams, ja viņu atradīs, sterilizētu, jo cietumsods diez vai spēs labot šādu indivīdu morāli un cilvēkmīlestības trūkumu.
