Kad pagājušās darba nedēļas beigās viesojāmies pie Irmas Laščenko Vilces pagastā, viņa sacīja, ka labības pļauja rit pilnā sparā jau četras dienas.
Kad pagājušās darba nedēļas beigās viesojāmies pie Irmas Laščenko Vilces pagastā, viņa sacīja, ka labības pļauja rit pilnā sparā jau četras dienas. Taču vajadzīga nedēļa. Kad saimnieks ar palīgiem dzīvojas uz lauka līdz pat trijiem naktī, Irmas kundze darbīgajiem vīriem sagatavo un nogādā ēdamo. Vakariņas jau pasniegtas, un varam parunāt. Saimniece uzreiz brīdina, ka esot liela pļāpa. Brīžiem arī saruna par lauksaimniecību savijas ar sadzīviskiem motīviem, tomēr pamatā pārspriežam aktualitātes cukurbiešu nozarē.
“Cukurbietes audzējam no pirmajām saimniekošanas dienām. Vispirms kooperējāmies trīs tādi muļķīši. Diviem kļuva par grūtu, viņi aizgāja prom. Palikām vieni. Sākām ar deviņiem hektāriem. Pēc gada bija jau desmit, bet nākamajā sezonā – 27. Tas bija vissmagākais gads,” atmiņās gremdējas I.Laščenko. Viņas saime tolaik pat iemantoja popularitāti ar savu neatlaidīgo darbu, rokām ravējot saldo sakņu laukus. Gadu gaitā cukurbiešu lauku platība izaugusi līdz 200 hektāriem, sagādāta vajadzīgā tehnika un apgūta kultūrauga audzēšana. Taču veiksmīgo saimniekošanu aptumšojusi neziņa par nozares nākotni Latvijā.
Reformas gaidās
Kā zināms, turpmākā cukurfabriku darbība lielā mērā atkarīga no tā, kas būs pēc ES cukura tirgus reformas. Latvija atbalsta tās nepieciešamību, taču uzskata, ka pašlaik piedāvātais variants nenodrošina nozares tālāku pastāvēšanu mūsu valstī. Līdzšinējais ES cukura reformas piedāvājums paredz cukurbiešu cenas pazeminājumu par 42,5 procentiem, bet cukura – par 39. Nav noslēpums, ka cukurbietes ir ekonomiski izdevīgākais kultūraugs. I.Laščenko stāsta, ka pašlaik par tonnu A kvotas biešu maksā 24 latus un, atņemot audzēšanas izmaksas, beigās peļņa ir ap 400 latu no hektāra. Saimniece spriež, ka strādāt un attīstīties varētu arī tādā gadījumā, ja par cukurbiešu tonnu maksātu 18 latu, bet mazāk gan ne.
Cukurfabriku piespiedu ražošanas pārtraukšanu varētu izraisīt arī reformā iekļautais nosacījums, ka ES valstu cukurfabrikām būs jāmaksā restrukturizācijas maksājums jeb nodeva. Latvijas uzņēmumiem – 8,4 miljoni eiro. “Vai slēgs cukurfabrikas? Domāju, jā. Reforma būs, noteikti būs. Ja ne nākamgad, tad pēc diviem gadiem. Bet mēs turēsimies līdz pēdējam. Daudzi zemnieki domā, vai vispār ir vērts. Arī mums neziņa traucē. Lai spertu soli uz priekšu, vajadzētu jaunu tehniku. Taču samaksāt 150 tūkstošus latu par cukurbiešu kombainu, kas varbūt drīz vairs nebūs vajadzīgs, arī negribas. Kurš pēc tam to pirks no mums? Neviens. Arī par puscenu ne. Par kombainu ne cukurfabrika, ne valsts nesamaksās,” spriež I.Laščenko, vēl piebilstot, ka jautājums, kur pēc tam likt cukurbietēm domāto tehniku, ir viens no aktuālākajiem.
Vislabāk turpinātu iesākto
Irmas kundze neslēpj, ka brīžiem gribas plinti mest krūmos, taču tā šķiet īslaicīgi. Lauksaimniecība ir nozare, kur viņa jūtas kā zivs ūdenī. Saimniece nekad neceļ paniku, un, šķiet, arī intuīcija viņu nepieviļ. Pirms gadiem četriem, kad negribīgi ar smagu sirdi nācās atdot cukurfabrikas akcijas, I.Laščenko necēlās roka par tām saņemto naudu iztērēt nelietderīgi. Tā tika ieguldīta vērtīgā lietā, kas nodrošinās maizi vecumdienām. “Cukurfabriku nākotne ir miglā tīta, un tā nav atkarīga no mums. Ar to jāsamierinās. Vajadzības gadījumā mēs varētu pārorientēties. Taču pagaidām par to negribas skaļi runāt. Protams, visvairāk gribētos turpināt audzēt to cukurbieti. Bijām taču pirmie…”
Reformas gadījumā, ja lauksaimnieki pārtrauks fabrikai piegādāt bietes, viņiem sola kompensāciju. “Bet solīts makā nekrīt,” var manīt I.Laščenko neticību, un viņa to arī pamato: “Ja turpmāk nebūs valdības atbalsta, ne par ko nevar būt drošs. Redzat, kas notika ar cukura lieko uzkrājumu. Kas par to maksās? Zemnieks. Tiks maksāts no subsīdijās lauksaimniekiem paredzētajiem līdzekļiem. Bet subsīdijas taču tik ļoti gaidām. Labi, mēs – lielie – izķepurosimies, bet ko tie mazie lai dara?”
Graudu kvalitāte laba
Par iegūtajām ražām I.Laščenko nesūdzas. Tās ir labas. Kviešus novāks kādas septiņas tonnas no hektāra. Arī graudu kvalitāti lietavas nepaguva krietni pasliktināt. 300 tonnu agrās šķirnes kviešu paguva nokult vēl pirms ilgstošajiem nokrišņiem. “Bet paskatieties, kas graudu tirgū notiek! Visi dzirnavnieki piedāvā vienādas iepirkuma cenas! Un vēl piedevām pēc lietavām viss aiziet lopbarībā. Mums ir ļoti labi graudi. Pagaidām nedomājam tos nodot par lopbarības graudu cenu. Visus glabājam. Angāri pilni. Pārsteidz arī graudu mitruma rādītāja nesakritība. Proti, uz lauka nomēru – 13 procentu –, aizvedu uz dzirnavnieku, tur – 15. Tā no katras tonnas trīs lati nost. Ko nu tur izstrīdēsies?” Arī šī situācija pastiprina vilšanos Eiropas Savienībā. “Nav labāk, tikai savādāk. Nudien – no vienas savienības ielēcām otrā.”
“Krūmaļi” noslēguši līgumu arī ar SIA “Kesko Agro”. Saimniece ir pārliecināta, ka šis uzņēmums samaksās solītos 65 latus par tonnu kviešu graudu.
Interesanti, ka lauku uzņēmuma vadītāji izšķīrušies paši uzsliet kalti, nedaudz nošpikojot no firmu piedāvājuma. Un ne brīdi nav nožēlojuši šo lēmumu. Vēl jo vairāk tādēļ, ka 35 000 latu vietā tā izmaksājusi 4000. “It kā viss ir, vajag tikai strādāt,” Irmas kundze nezaudē optimismu.
Draudzīgs žests
Savukārt cukurbiešu ražība “Krūmaļu” laukos ir ap 55 tonnām no hektāra. I.Laščenko pārliecināta, ka arī šogad izdosies izpildīt saimniecībai paredzēto kvotu – 8000 tonnu. Cukurbietes būs jāsāk vākt jau 15. septembrī, jo pēc grafika četras dienas vēlāk fabrikai jāpiegādā pirmās 500 tonnas. “Vedam Jelgavas Cukurfabrikai. Un, kas zina, varbūt pēdējo gadu. Labi, ka uzņēmums iespēju robežās atbalsta lauksaimniekus, un arī zemnieki kļuvuši vienotāki,” prāto I.Laščenko. Viņa stāsta, ka garo darba gadu gaitā izaudzis labu, izpalīdzīgu paziņu loks. Un tas nav mazsvarīgi. Arī Irmas kundze labprāt sniedz palīdzīgu roku. Piemēram, ja cukurbietes paliek pāri, tās aizdod kādam, kam trūkst. Tā pērn tika aizdots 700 tonnu. Kvotas taču visiem jāizpilda! Šogad cukurbietes tiks atdotas. Tas vienkārši ir draudzīgs žests.
Un tomēr I.Laščenko atkārtoti uzsver, ka bez valsts atbalsta neiztikt. Viņu, kā ikvienu zemnieku, uztrauc arī degvielas cenu kāpums ārprātīgos tempos. “Pirms nedēļas dīzeļdegvielu pirku par 43,7 santīmiem litrā, tagad – par 54,5 santīmiem. Tiesa, tā tagad ir vislētākā iespējamā cena, ko, godīgi sakot, sarunāju caur pazīšanos. Labi, ka garos darba gados iegūts daudz labu draugu,” vēlreiz secina I.Laščenko.
