Pāris sava atvaļinājuma dienu man bija iespēja veltīt skaistam ceļojumam ar velosipēdu pa maršrutu, ko daudzas reizes esmu veicis savā bērnībā un arī vēlākajos gados.
Pāris sava atvaļinājuma dienu man bija iespēja veltīt skaistam ceļojumam ar velosipēdu pa maršrutu, ko daudzas reizes esmu veicis savā bērnībā un arī vēlākajos gados. Tikai tolaik braucu ar vilcienu. Diemžēl jau vairākus gadus pasažieru vilciena satiksme pa šīm sliedēm ir slēgta. Droši vien daudziem trīs reizes nav jāmin, ka mans ceļš veda pa Sēliju no Krustpils uz Jelgavu. Brauciena laikā šo 120 kilometru garo dzelzceļa līniju šķērsoju piecas reizes: pirmo reizi pie Daugavas stacijas Jēkabpils rajonā, otro – Aizkraukles rajona Taurkalnē, trešo un ceturto – Bauskas rajona Vecumniekos un Misā, bet piekto reizi tepat uz Garozas ielas Jelgavā.
Saimnieciski vērtējot mūsdienu Latvijā notiekošo, var teikt, ka Jelgavas – Krustpils līnijas sliedes ir “no zelta”. Pa tām iet lielās, peļņu nesošās tranzītkravas no Krievijas uz Ventspils ostu. Jaudīgas lokomotīves velk cisternas ar naftas produktiem – neko zinātņietilpīgu mūsu pusē no austrumiem uz rietumiem neved. Domāju, daudziem sāk piemirsties, ka pa šo mazliet vairāk nekā pirms simt gadiem būvēto līniju reiz brauca arī pasažieri. Braucienus Jelgava – Krustpils atceros no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem. Uz Rīgu jau kursēja elektriskie vilcieni, kad Jelgavas – Krustpils līnijā vēl ilgu laiku trīs vai četru vagonu sastāvam priekšā bija “piejūgta” tvaika lokomotīve. Pasažieru parasti bija maz. Turklāt vairums izkāpa pirmajās stacijās Garozā, Iecavā, Vecumniekos. Nedaudz bija braucēju līdz Lāčplēsim, Staburagam vai Krustpilij. Vilciens virzījās gausi, aiz loga viena un tā pati ainava – meži, kāda noriņa un atkal meži, kas citos gadalaikos, izņemot vasaras vidu, ātri vien iegrima nakts tumsā (vilciens Jelgavu atstāja ap pulksten pusastoņiem vakarā). Tādēļ vēl jo interesantāk stacijās bija vērot sirsnīgos sagaidītājus. Likās, ka vilciena pienākšana bija kā tālu nomalē dzīvojošu ļaužu vakara izklaide.
Šķiet, deviņdesmito gadu sākumā, vilciens šajā līnijā gāja pat divas reizes dienā. Visbeidzot kursēja lielāka autobusa ietilpībai pielīdzināma energoekonomiska vienvagona dīzeļlokomotīve. Tomēr drīz pēc tūkstošgades mijas pasažieru satiksmi slēdza. Sēlijā no tā nekādi nemieri neizcēlās. Varbūt tika uzrakstīta kāda protesta vēstule, taču līdz mūsu redakcijai nekas tāds neatnāca. Droši vien cilvēki maršruta slēgšanu pieņēma kā nenovēršamu lietu.
25 kilometri pa pilsētu
Krustpilī nokļuvu, braucot caur galvaspilsētu – ar vilcieniem Jelgava – Rīga un Rīga – Daugavpils. Jāteic, ka mūsu dzelzceļa vagoni velotūristu pārvadāšanai nav īsti piemēroti. Taču neviens no vilcieniem nebija ļaužu pārpildīts. Tādēļ mans divritenis mazliet traucēja vienīgi veco žurnālu un sīkpreču tirgotājiem, kas Rīgas stacijā raiti staigāja pa vagoniem un tirgojās.
Vērojot apkārtni pa vagona logu, pie Ogres kādā kokmateriālu placī ievēroju savādu krūmu kaudzi. Zinātnieki runā, ka arī krūmi pieder pie atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Tad nu varēja domāt, ka beidzot krūmu audzēšana kļuvusi par saimnieciski izdevīgu realitāti.
Izkāpjot Krustpils stacijā, uzsēdos uz velosipēda un ātrāk nekā pilsētas autobuss tiku līdz Daugavas tiltam, kas ved uz Jēkabpils centru. Tovakar ciemojoties nobraucu pa pilsētu 25 kilometrus. Pa nakti paliku pie radiem Salas pagasta centrā, piecus kilometrus no Jēkabpils virzienā uz Jelgavu. Padomju laikos tur bija varenas kopsaimniecības centrs, tas aizņēma vai pusi Jēkabpils rajona. Taču tagad daudzviet plešas neapstrādāti lauki, kas vietējiem ļaudīm, protams, kremt. Tomēr pavisam bezcerīgi jau nav. Dāsni sacienāts ar dažādiem lauku labumiem, nākamajā rītā pulksten 8, saulītei apspīdot Jēkabpils – Aizkraukles ceļu, sāku mīties uz māju pusi.
Kur zeme brēc pēc cilvēka
Sākumā ceļu klāja asfalts, pretī traucās mašīnas. Taču jo tālāk no Jēkabpils, jo viss kļuva klusāks. Ceļmalā saimniecisku rosību nemanīja. Bija jārēķinās, ka ātrums sarūk no 20 – 22 līdz 10 – 12 kilometriem stundā. Pa akmens šķembām klātu ceļu braukšana ir citāda. Pēc nepilnas stundas apstājos Naudīdzānkalnā, kas atrodas pie Jēkabpils un Aizkraukles rajona robežas. Nofotografēju ceļmalā noliktās piena kannas. Domāju, ka tās bija tukšas, jo brīdi iepriekš, nosmirdinot gāzi (benzīns vai dīzeļdegviela vismaz pagaidām ir krietni dārgāki), man aizbrauca garām piena mašīna. Ainava ar piena kannām, manuprāt, ir cerīga. Acīmredzot tas trakais krāsaino metālu zagšanas laiks vismaz šaipusē ir pagājis. Var jau būt, ka tāds nemaz nav bijis. Uz ceļa nebija kam pajautāt.
Pulksten 9 aiz muguras palika Piksteres upīte. Ceļš to šķērso pie pašas ietekas Daugavā. Skats bija savāds – tilts un upes gultne vairākas reizes platāki nekā necilā straumīte pašā upītē. Iepriekšējā nedēļa taču bija lietaina. Kādēļ Piksterē tik maz ūdens? Vai tiešām pie vainas mazās spēkstacijas? Kādu kilometru tālāk satiku pusmūža vīru, kurš grīļodamies nāca ar importa šņabja pudeli rokā. Saņēmis manu jautājumu, viņš aizrijies sāka klepot. Tad, piedāvādams iedzert, pastiepa savu nesamo uz manu pusi. Domāju, ka būšu velti apstājies – ko tad ar dzērāju, kas ir pilnā jau no paša rīta, var runāt! Tomēr atbildi sagaidīju. Sirdij mīļā sēļu izloksnē vīrs paskaidroja, ka Pļaviņu HES ir nolaidis ūdeni. Tādēļ arī Piksterītes “delta” izskatījās tik izsīkusi. Ceļmalā uzmanību piesaistīja kāda veca, pa pusei sagruvusi, šķiet, pamesta māja. Taču pēkšņi aizaugušā pagalma malā ieraudzīju tītaru baru. Tātad te tomēr vēl ir kāda māmiņa vai vecais leģionārs, kas par šo dzīvi vēl cīnījās. Vēl jo pārliecinošāks ir skats, kad ieraugi govju ganāmpulku, modernu graudu kombainu. Tātad Seces pagasta teritorijā, ko iezīmē vienkāršas, tumsā droši vien nepamanāmas koka “šiltītes”, ir arī ilgtspējīgas zemnieku saimniecības.
Pulksten 10 Seces pagastmājā mani ārpus kārtas pieņēma pati pašvaldības vadītāja Ilona Bartkeviča. Es jau ar” nebiju gluži tukšām rokām. Somā biju paņēmis līdzi vairākus bukletus par LLU, tā ir augstskola, kas lauciniekus vairāk interesē. Pagastmājā man jautāja par iespējām studēt agronomiju, turklāt šā studiju priekšmeta klasiskajā, plašākā nozīmē. Ar mazu ironiju sakot, Sēlijā ir tāpat kā trīsdesmitajos gados tika rakstīts par Argentīnu. Proti, cilvēki tur nebrēc pēc zemes. Tieši otrādi – zeme brēc pēc cilvēkiem. Krustpils – Jelgavas dzelzceļa līnijas slēgšanu taipusē vērtē skumji. Tagad uz agrāko Seces staciju (tā atrodas kilometrus desmit no pagasta centra) autobuss no Aizkraukles kursē reizi nedēļā. Bet visvairāk turp brauc sēņu un ogu uzpircēji. Čaklākās lasītājas sezonā nopelnot vairākus simtus latu, kas ir diezgan liela nauda, lai nemainītu dzīvesvietu.
Lai degviela neizbeidzas!
Pagasta vadītāja ieteica apskatīt Vīgantes parku, ar leģendāro Staburagu saistītās vietas. Tomēr nācās aprobežoties ar tūristiem veltītu bukletu paņemšanu. Līdz Jelgavai taču bija vēl vairāk nekā simts kilometru (pa dzelzceļu gan kādi deviņdesmit). Ja daudz kur apstāsies, “pietrūks degvielas” – līdz vakaram mājās netiksi. Kilometrus trīs tālāk satiku gadus desmit vecu zēnu lielos, noputējušos gumijas zābakos. Uz manu jautājumu: “Ko gaidi?” viņš atbildēja ļoti īsi un izsmeļoši: “Mammu.” Jau pie pašas Aizkraukles kādu teikumu pārmiju ar vīru, kura pasātam degviela bija pietrūkusi vārda tiešajā nozīmē. Viņš cerēja, ka drīz garām brauks kāds paziņa un tos dažus kilometrus līdz benzīntankam viņu aizvilks. Pēc brīža redzēju, ka tā arī notika.
Aizkraukle palika labajā krastā. Taču vietā, kur putekļainais lielceļš cieši pietuvojās ūdenskrātuves dambja lokam, kritu kārdinājumā mainīt nosprausto kursu un nepilnu kilometru vairāk nobraukt pa asfaltu, kas sedza dambja muguru. Tomēr negaidīti nācās pierauties, jo pa dambi trakā ātrumā nesās kāda vieglā mašīna, ar ko, tuvojoties pusdienlaikam, izklaidējās jaunieši. Dragreisiem tur bija par šauru. Taču trakas izjūtas, ko acīmredzot var iegūt, joņojot gar ūdenskrātuves malu, kādam bija dikti svarīgas. Gabaliņu tālāk automašīna piepeši bremzēja. Izrādās, ka uz dambja tuvāk savrupmāju rajonam ir sabūvēti vairāki “gulošie policisti.” Tie, protams, tur negulēja kopš sešdesmito gadu vidus, kad Pļaviņu HES tika uzbūvēts.
Starp Aizkraukli un Jaunjelgavu ir deviņi kilometri, samērā svaigi noasfaltēti. Vienā nokalnītē sasniedzu savu todien lielāko ātrumu – 39 kilometri/ stundā. Par Jaunjelgavu apmēram stundas laikā laimējās savākt tik daudz materiāla, ka, jūtu, te jau “prasās” pēc atsevišķa raksta. Īsi sakot, šajā pilsētā tiku uzņemts ļoti labi, tomēr nedrīkstēju ilgāk kavēties, lai līdz tumsai paspētu nokļūt “vecajā” Jelgavā.
“Zibenskara” liecinieki
Četrus kilometrus Rīgas virzienā aiz Jaunjelgavas Daugavas malā ir izbūvēts apļa veida krustojums. Tagad aplī ieiet trīs ceļi – viens ved uz galvaspilsētu, otrs atpakaļ uz Jaunjelgavu, bet trešais, grantētais, ielīkumo mežā un, ejot gar Taurkalni, nonāk Vallē. Taču agrāk – pirms Pirmā pasaules kara – tur krustojušies četri virzieni. Pāri Daugavai bija tilts, no kura upes labajā krastā var redzēt vienu balstu. Vai to uzspridzināja krievi vai vācieši, droši vien nebūtu svarīgi. Svarīgāk ir atzīmēt mūsu priekšgājēju uzdrīkstēšanos būvēt tiltu pār Daugavu. Tā šajā vietā ir savus 300 – 400 metrus plata. Vecais tilts liecina arī par Jaunjelgavas pilsētas agrāko saimniecisko svarīgumu.
Runājot par kara laika liecībām, neaizbraucot līdz minētajam apļa veida krustojumam, 62. kilometrā no Rīgas, kur šoseja iespiežas pavisam šaurā joslā starp Daugavas senlejas nogāzi un pašu Daugavu, pametot skatu augšup, pēkšņi pamanīju divas betona būves – tādi kā bišu stropi ar šauru skreju. Tomēr kaut kas tā kā velk uz militāriem objektiem. Apstājos, nofotografēju un pakāpos augšā palūkot, vai šiem betona gabaliem nav kāds sakars ar citām apkārtnes būvēm. Taču, uzrāpies kalnā, nemanīju neko citu kā vienīgi eglīšu jaunaudzi. Tātad savādie “bišu stropi” pastāvēja paši par sevi. Pārsimt metru tālāk autobusa pieturā sēdēja divi vīri. Viņi apstiprināja manas aizdomas, ka tie ir “Zibenskara” liecinieki – ložmetēja dzoti, no kuriem vācieši 1941. gada jūnija beigās, jūlija sākumā apšaudīja bēgošo Sarkano Armiju, kas pa Rīgas – Daugavpils šoseju upes pretējā krastā devās austrumu virzienā. Cieta arī cilvēki, kam nebija nekāda sakara ar Sarkano Armiju. Latviešu zemūdenes “Ronis” komandieris Hugo Legzdiņš kā vienu no dramatiskākajām epizodēm atstāsta šādu bēgļu apšaudi turpat netālajās Pļaviņās. Kopā ar kundzi Elvīru gadījās būt starp tiem, kurus apdraudēja strauji uzbrūkošie vācieši. Viņa kundze līdzīgā bēgļu iznīcināšanas operācijā (tas gan bija no gaisa bombardējot) Pļaviņu stacijā smagi tika ievainota.
Taurkalnes mežos
Tā kā bija iestājusies dienas karstākā daļa, nolēmu patverties ēniņā un braukt nevis Rīgas virzienā caur Birzgales centru, bet gan pa Taurkalnes mežiem, kaut arī tas saistījās ar dažu garāmbraucošo automašīnu sacelto putekļu rīšanu. Šis ceļš bija krietni mierīgāks un līdz ar to drošāks. Taurkalni sasniedzu pēc pusotras stundas. Padomju laikā tur bijusi kokmateriālu krautuve, kokapstrādes cehs, skola, bērnudārzs. Tagad par veco godību stāsta, šķiet, vienīgi asfaltēts ceļa posms. Pa to brauca Neretas autobuss, no kura izkāpa divi jaunekļi ar ziediem rokās. Izskatījās, ka ieradušies sveikt jubilejā vecmāmiņu.
Apkārt lūkojoties, uz mājas sliekšņa pamanīju kādu vīru, pēc profesijas dzelzceļnieku. Ar viņu runājot izdzēru vairāk nekā puslitru ūdens. (“Ūdens mums labs!”). Varēja just, ka, domājot par to, kā pārvērtusies Taurkalne, viņa sirds ir pilna. “Te vairs nekā nav,” viņš secināja, “palikuši apmēram pusotra simta pensionāru, bezdarbnieku un dzelzceļnieku.”
Turpat pa sliedēm tiek pārvadāta nafta, visādas bīstamas kravas. Vīrs teica: “Labi, ka 1998. gadā nenodega Vecumnieki, bet tā katastrofa ar milzīgo ugunsgrēku notika kādus kilometrus pirms tiem.” Viņam ir aizdomas, ka avarējušā vilciena sastāvā varēja būt arī kontrabandas vagoni. Diemžēl īsti riktīga tā gaisotne Latvijas Dzelzceļā nav. Kā tas var būt, ka dzelzceļa šefam, lai kādi viņam būtu supernopelni šā valsts uzņēmuma saglabāšanā, ir lielāka alga nekā varbūt visiem tagadējiem Taurkalnes iedzīvotājiem kopā. Runājot par perspektīvu, satiktais vīrs atzina, ka par dzelzceļa pārvadājumu drošību tiek domāts vairāk. Un tas ir ļoti svarīgi arī Jelgavai.
Pēc simtā kilometra
Pēc Taurkalnes tuvojos Bauskas rajona robežai. Kad aiz muguras bija nomīts pie simts kilometru, manas intervētāja spējas gāja mazumā. Palika vienīgi sajūsma par varenajām baznīcām gan Vallē, gan Vecumniekos. Turklāt Vecumniekos varēja just, ka vīrieši smaržo pēc parfimērijas. Skaidrs – līdz Rīgai mazāk nekā piecdesmit kilometru. Pats grūtākais posms bija grantētais ceļš no Misas līdz Iecavai. Acīs spīdēja saule, un, protams, bija skaidrs, aizmugurē braucošajām mašīnām varu būt viegli nepamanāms. Tādēļ braucu pa ceļa kreiso, gājēju, pusi. Tad vismaz šoferi, kas man brauca cieši garām, skatījās pa saulei. To, ka šis apsvērums bija pareizs, parādīja asins peļķe, kur, kā varēja saprast, bija nobraukta kāda mežacūka vai cits lielāks zvērs.
Meklējot ceļu, Iecavā nokļuvu līdz piemineklim brīvības cīnītājiem, kas pilsētas parkā bija saglabājies visus okupācijas laikus. Pēc tam “saldais ēdiens” – ar ES līdzdalību atjaunotais ceļš uz Jelgavu.
Ceļojuma izdevumi
Inflācija, protams, daudziem mazina cerības un optimismu. Esmu fiksējis, cik par ceļošanu nācās samaksāt 2005. gada 18. – 19. augustā:
elektrovilciens Jelgava – Rīga (pilna + bagāžas biļete) – Ls 0,77;
dīzeļvilciens Rīga – Daugavpils līdz Krustpilij (pilna + bagāžas biļete) – Ls 1,99.
Ceļā izmantotos līdzekļus pārtikai precīzi neuzskaitīju. Kopā tie nepārsniedza divus latus. Mans pamatskolas solabiedrs, tagad dārzeņu audzētājs Bauskas rajonā Jānis Žauna, kuru biju priecīgs satikt 19. augusta vakarā Jelgavā, man izteica piezīmi, ka ceļā esmu par maz “uzpildījies” un vairāk, nekā vajadzētu, zaudējis kalorijas. Profesionālie riteņbraucēji savos daudzdienu velobraucienos, piemēram, Francijas tūrē, dienā nobrauc 150 – 250 kilometru, toties pēc starpfiniša guļot pie sistēmas, kur tad nu pamatīgi “dod iekšā” organismam viegli pārstrādājamas barības vielas, lai nākamajā dienā būtu svaigi kā gurķīši. Pēc Jāņa ieteikuma, gultā laižoties, kaut arī tovakar nebija apetītes, izdzēru divas devas zīdaiņu pārtikas. Šajā izšķīdinātajā pulverītī, kura cenas, paldies mūsu tirgotājiem, pēdējā pusgadā tomēr nav augušas, tiešām ir daudz kaloriju. Turklāt barības pārstrāde notiek ar minimālu piepūli. Jāpiebilst, ka mans vecais solabiedrs Jānis vismaz šoreiz riktīgi zina, ko runā – viņa meita Irēna 2000. gadā Sidnejā veiksmīgi skrēja barjeras, un treneris bija pats tēvs.
