Kad 1948. gadā Latvijā kā lopbarības augu ieveda un sāka kultivēt Sosnovska latvāni, nevienam nenāca prātā, ka ar gadiem šis augs no botāniskas problēmas kļūs par politisku.
Kad 1948. gadā Latvijā kā lopbarības augu ieveda un sāka kultivēt Sosnovska latvāni, nevienam nenāca prātā, ka ar gadiem šis augs no botāniskas problēmas kļūs par politisku. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados tika uzskatīts, ka latvāņi līdzās kukurūzai kļūs par pamata lopbarību “kolchozu” un padomju saimniecību govju ganāmpulkiem. Taču gotiņas šo augu negribēja redzēt pat lielgabala šāviena attālumā. Latvāņiem, tāpat kā reiz no Sibīrijas ievestajiem jenotsuņiem, neatlika nekas cits, kā nodarboties ar pašdarbību sevis ataudzēšanā.
Secinājums viens (lai arī kā iebilstu floristikas entuziasti, kas tos sausā veidā izmanto savās kompozīcijās) – no latvāņiem Latvijā jātiek vaļā. Paredzēts, ka cīņas arsenāla apcirkņus vētīs rīt, kad Vides ministrijā notiks apaļā galda diskusija ar tik daudzsološu, bet kaut kur jau dzirdētu lozungu – “Nost ar latvāņiem!”. Diskusiju vadīs pats vides ministrs Raimonds Vējonis. Būs pārstāvētas arī citas ministrijas, nevalstiskās organizācijas, pašvaldības un lauksaimnieki. Ja atgriežamies nesenā pagātnē – 2001. gadā –, krusta karš latvāņiem reiz jau bija pieteikts. Tika mobilizēti gudru zinātnieku prāti, uzklausīta pašu lauksaimnieku pieredze šajā cīņas frontē. Tērēja arī visai pieklājīgu valsts budžeta naudiņu, lai apkopotu visu, ko progresīvā cilvēce izgudrojusi cīņai ar šiem Latvijas āru piesārņotājiem. Un kļuva zināms, ka 2001. gadā ar latvāņiem valstī varētu būt apauguši aptuveni 12 tūkstoši hektāru. Izrādās, tie parādās tur, kur tos neviens netraucē. Pareizāk būtu teikt –, kur netiek apstrādāti un aizaug lauki, paliek neizpļautas ceļmalas. Domājams, šajos gados nekas ģeniāli jauns nebūs atrasts. Citādi ar šo sērgu ātri būtu tikuši galā arī citās valstīs. Vienīgi tā dīvaini sanāk – kāpēc par “latvāņu atbildīgo” šoreiz kļuvusi Vides ministrija, ne Zemkopības vai Satiksmes? Cik zināms, pirms kāda laika abas pēdējās no latvāņiem un to radītām problēmām aizmuka kā velns no krusta. Laikam saprata, ka vienreiz naudiņa cīņai ar tiem notērēta, jaunu vairs nedabūt. Interesanta ir Satiksmes ministrijas atbilde uz jautājumu, kāpēc nav izpļautas viņu pārziņā esošās ceļmalas. Izrādās, zāle valsts autoceļu nomalēs, tai skaitā arī latvāņi, ir nopļauti normatīvajos aktos noteiktajā platumā un atbilstoši autoceļu uzturēšanai piešķirtajam finansējumam. Latvāņi pārsvarā augot autoceļiem piegulošās teritorijās, kas nav ceļa zemes, un par to izpļaušanu būtu jārūpējas pašiem zemju īpašniekiem. Turklāt latvāņu pļaušana ir bīstama gan mehanizatoriem pļāvējiem, gan apkārtējiem cilvēkiem, jo var izraisīt ķīmiskus apdegumus.
Vienvārdsakot, latvāņi ir tik briesmīgi, ka ceļinieku mehanizatoriem bailes rādīties to tuvumā, zemkopības nozarei nav naudas un lauksaimnieki nav ieinteresēti tikt ar šo sērgu galā. Jāveic jauni pētījumi, semināri, diskusijas, lai pēc pieciem gadiem secinātu, ka latvāņu audzes ir trīskāršojušās.
Kā lai nenāk prātā agrā bērnībā redzētais un dzirdētais: jaunie mičurinieši, apsējuši sarkanos pionieru kaklautus un bruņojušies ar ušņu duramajiem, devās kolhozu laukos usnes durt. 2002. gada metodiskajā izdevumā par to, kā tikt galā ar latvāņiem, kā viens no efektīvākajiem paņēmieniem minēta auga centrālo rozešu izduršana ar speciālu duramo. Tā kā viss ģeniālais ir labi aizmirsts vecais, varbūt lētāk sanāktu, ja vietējie metālapstrādes uzņēmumi saražotu latvāņu duramos, ko izdalītu tiem, kas gadiem ilgi bijuši atbildīgi par šā bīstamā auga izplatības ierobežošanu. Lai beidzot pastrādā pa īstam.
