Pēc raksta «Nākamā žurnāliste» publikācijas «Ziņu» 27. jūlija numurā ielūkojos laikraksta interneta versijas atsauksmēs un pārliecinājos, ka eksistē stereotips par Latvijas žurnālistiku un tās veidotājiem.
Pēc raksta “Nākamā žurnāliste” publikācijas “Ziņu” 27. jūlija numurā ielūkojos laikraksta interneta versijas atsauksmēs un pārliecinājos, ka eksistē stereotips par Latvijas žurnālistiku un tās veidotājiem. Kāds laikraksta lasītājs uzskata, ka “par labu žurnālistu var kļūt vispirms iegūstot augstāko izglītību kādā nozarē un tad, īpaši studējot žurnālistiku, pārbaudīt savu derīgumu šai ļoti atbildīgajai un sarežģītajai profesijai. Diemžēl tā nenotiek, un Latvija ir pārpilna ar žurnālistiem, kuru iedomība ir apgriezti proporcionāla viņu zināšanām”. Piekrītu, ka žurnālistam jābūt ļoti erudītam, protams, izglītotam un talantīgam šajā jomā. Tomēr par profesionāli neviens nepiedzimst. Vēlos oponēt šā viedokļa paudējam, jo pazīstu žurnālistus, kas pietiekami profesionāli raksta par aktualitātēm pasaulē ne tikai faktu līmenī, lai arī vēl nav ieguvuši augstskolas diplomu. Prakse pirms studijām vai akadēmisko zināšanu ieguves laikā veido profesionālismu, kas, manuprāt, sastāv ne tikai no akadēmiskām zināšanām, bet arī no jaunā žurnālista darba pieredzes, jo ir lietas, kuras izglītība nespēj dot, piemēram, talantu, spēju saskatīt ziņas, tās pasniegt saprotami, pareizā laikā un vietā. Žurnālista ikdienā tie ir dažādi sīkumi, kas piedalās profesionālisma veidošanā. Protams, žurnālistu, kas specializējies kādā jomā, mēs varam uzskatīt par profesionāli, kas pietiekami kvalitatīvi var informēt tikai šīs jomas robežās. Par to, kāpēc Latvijā nav vai ir ļoti maz šādu profesionāļu, man ir savs viedoklis – zinām, kāda Latvijā ir pirktspēja un atalgojums katram no mums, un, ja žurnālists stāsta tikai par kādu konkrētu nozari, viņa alga ir daudz mazāka nekā tad, ja raksta arī par tām nozarēm, kurās nav profesionālis.
Kas īsti ir profesionālisms? Manuprāt, tas ir teorētisko zināšanu un pieredzes apvienojums, tie viens otru papildina jebkurā nozarē un darbā. Reizēm vajag padomāt un tik ļoti nevispārināt cilvēkus kategorijās, jo ir pietiekami daudz iemeslu, kas liedz talantīgiem cilvēkiem studēt kādu nozari, un tikai tāpēc vien nevar aizliegt viņiem tajā darboties, ja ir tikai dabas dots talants un nav diplomiņa kabatā. Arī starp maniem kursa biedriem ir tādi krēslu deldētāji, kas šo diplomiņu atnākuši saņemt tikai vecāku, nevis profesionālu apsvērumu dēļ. Tāpēc vien, ka būs ieguvuši augstskolas diplomu, es viņus negrasos saukt par profesionāļiem.
Ar cieņu – Baiba Lukaševiča
