218 sievietes Latvijā un ārzemēs ieguvušas izglītību teoloģijā, tomēr tikai četras ir praktizējošas mācītājas Latvijā.
218 sievietes Latvijā un ārzemēs ieguvušas izglītību teoloģijā, tomēr tikai četras ir praktizējošas mācītājas Latvijā. Viena – Sarmīte Fišere – pašlaik cieši saistīta ar Jelgavas rajonu, jo kalpo Staļģenes draudzē, savukārt jelgavniece Elīza Zikmane – Londonas latviešu luterāņu draudzē. Žurnāliste Aida Prēdele bija pirmā sieviete Latvijā, kas tika ordinēta par mācītāju. Tas bija 1975. gadā.
22. augustā Rīgā notika Latvijas Luterāņu teoloģu apvienības rīkota konference “Sieviete baznīcā”, kurā piedalījās aptuveni 120 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm.
Vai sācies atkusnis?
Vai sācies atkusnis Latvijas luteriskajā baznīcā jautājumā par sieviešu ordināciju? “Jā, tā varbūt visprecīzāk šo procesu varētu dēvēt,” “Ziņām” teica Staļģenes draudzes mācītāja S.Fišere. “Ordinētajām mācītājām šajā laikā nebija liegts kalpot, tomēr kaut kam ir jāmainās. Man nekad nav bijis grūti kalpot, neesmu jutusi arī kādus šķēršļus,” stāsta arhibīskapa Jāņa Vanaga studiju biedre S. Fišere, piebilstot, ka savā ziņā viņai patīk arhibīskapa stingrā nostāja.
Mācītāja domā, ka situācija mainīsies un sieviešu ordinācija pamazām varētu tikt atjaunota. Latvijā dievnami laukos pārsvarā atvērti vienu vai divas reizes mēnesī. Mācītāji ir noslogoti, to skaits ir nepietiekams.
Tomēr situācija nav viennozīmīga, un S.Fišere neslēpa savu kategorisko norobežošanos no manipulēšanas, kas sasaista sieviešu ordināciju ar viendzimuma “laulībām”. Šajā jautājumā Latvijas luteriskajai baznīcai ir stingra nostāja un latviešu teoloģes nav citādos ieskatos, pauda Staļģenes draudzes mācītāja.
Fundamentālisma problēma ir globāla
22. augusta konferencē piedalījās izcili lektori. Teoloģijas profesors Juris Cālītis ir populārs ar visai liberāliem ieskatiem, un, iespējams, konservatīvāk noskaņotiem klausītājiem varēja radīt šaubas viņa teiktais sieviešu ordinācijas jautājumā. Profesors savos uzskatos ir netradicionāls, to būs pamanījis katrs, kas kaut nedaudz interesējas par reliģiskiem jautājumiem. Tomēr visā, ko viņš pārstāv, jūtama cilvēkmīlestība, nevis varaskāre, tāpēc viņa teiktais vienmēr ir jēgpilns un pelna ieklausīšanos.
Priekšlasījumā profesors atgādināja par sieviešu ordinācijas iespējamību, pamatotu Bībeles tekstos.
“Tomēr pozīcija un opozīcija paliks tāda, kā līdz šim, un būtu augstprātīgi pārmest vienai vai otrai pusei, ka tā nevērtē Dieva vārdu pietiekami augstu. Fundamentālisma problēma pastāv ne tikai Latvijā. Tā ir globāla,” teica J.Cālītis, atgādinot, ka stāvam lielu kultūrvēsturisku izmaiņu priekšā. “Pārmaiņas nāk. Parasti tad vērojamas divas spēcīgas reakcijas – vieni vēlas procesu pasteidzināt, otri jūtas apdraudēti un cenšas turēties pie vecā. Mēs esam daļa no lielajiem procesiem, tāpēc aicinu būt nedaudz pazemīgākiem tekstu interpretēšanā un spriedelēšanā. Atzīsim, ka bieži maldāmies un ļoti maz zinām.”
J. Cālītis atgādināja, ka viens no reformētās baznīcas stūrakmeņiem ir katra kristieša “priesterības amats”, kas tiek saņemts kristībā.
Vispārējās priesterības un mācītāja “amatu” atšķirības nav tik daudz meklējamas autoritātē kā uzdevumos, kas veicami. “Īstā priesterība ir ticība, nevis amats. Skoloti un neskoloti, jauni un veci – visi ir dievišķi priesteri, ja vien ticība nav dalīta,” profesors, pamatojoties uz Lutera mācību, atgādināja klausītājiem.
Tilta veidošana starp laikiem ir sarežģīta
“Ja jautājumu par sieviešu ordināciju varētu izšķirt ar Lutera ieskatiem par vispārējo priesterību un mācītāja amata funkcijām, grūti būtu saskatīt šķēršļus sieviešu ordinēšanai,” uzsvēra J.Cālītis.
Mācītājs neslēpa, ka mūs sasaista nevis Svētie Raksti, bet pašu gars, šauri tos interpretējot un pielāgojot atbilstoši saviem ieskatiem. “Vienkāršojot šo jautājumu, jāteic, ka Bībeles teksts aicina veikt atšķirīgus uzdevumus, bet visi sagādā grūtības. Pirmkārt, mūsu uzdevums ir saklausīt teksta liecību par citu laiku un telpu. Sākotnējais kultūras konteksts jāatšifrē, lai to piemērotu šodienai. Svarīgi šo “tur un toreiz” paturēt kā vienu no interpretācijas aspektiem, bet ne vienīgo. Otrkārt, jāatzīst, ka nav korekti pārcelt uz mūsdienām tikai dažus izteikumus, notikumus, pavēles. Kāpēc mēs neievērosim Jēzus rīkojumus sekot ar nūju rokā un nevalkāsim drēbes, ko valkāja Pāvils vai Pēteris, bet ievērosim, ka Jēzum bija 12 mācekļu, visi vīrieši, kaut kāda iemesla dēļ neatzīstot, ka arī tas saistīts ar tā laika kultūru? Kāpēc to paņemam kā svarīgu simbolu un piemēru, pārnesamu mūsdienu kontekstā?
Tilta veidošana starp to un šo laiku ir sarežģīta. Kas notiek ceļā?
Atbilde nav meklējama tekstā, bet mūsu laikmetā, ticībā, mīlestībā, cerībā. Ieskati rodas ne tikai no teksta vien, bet arī no mūsu sirdīm, intelekta, dzīves, no draudzēm, baznīcas.
Kristietības garīgais konteksts nav nolikumā. Kristietības dabīgā vide ir nākamībā. Tapšanā.”
Ko īsti Dievs no mums vēlas?
Ak, šī pretrunu pilnā Bībele! Ko darīt, ja šaura sekošana burtiskajam noved strupceļā? Ezras un Nehemijas grāmatas viedoklis – Dievs vēlas, lai tauta norobežojas no apkārtnes nesvētajām ciltīm, no nešķīstības un grēciniekiem, bet, kamēr Ezra un Nehemija rakstīja vienu Dieva vēstījumu, Bībelē Rutes un Jonas grāmatas vēsta pretējo.
Labi, ja cilvēka saprāts prot izšķirt, kas labs un kas ļauns, derīgs vai nederīgs šā laika kontekstā. Dievs katru rītu mums mēģina atgādināt – es neesmu tāds, kā jūs iedomājaties, jo Es esmu, kas Es esmu.
Laulības ārpus izredzētās tautas ļauj piedzimt ķēniņam Dāvidam un Jonam, kas vēlas izpildīt norādījumus par nešķīsto un nesvēto, Dievs pūlas palīdzēt pārkāpt viņa aizspriedumus un šauros ieskatus.
Dievs nav Jona, Viņš ir Dievs. Vai mums ir ko mācīties no sava laikmeta, savas kultūras? Vai mēs dzīvojam un interpretējam vakuumā, kur vienkārši lasām Dieva vārdu? Arī šie ir jautājumi, uz kuriem atbildes meklēt aicina profesora sacītais.
Ne tāpēc, ka sievietes…
2004. gadā Sāra Batlere un Barbara Halleslēbene kļuva par Vatikāna konsultantēm. “Viņas netika izraudzītas tāpēc, ka ir sievietes, bet savas kompetences dēļ,” skaidroja Vatikāna teologs kardināls Žoržs Kotjē.
Ja jau pat Vatikānā notiek atkusnim līdzīgas parādības, tad droši vien arī Latvijā tas ir iespējams.
Izdevniecība “Klints” izdevusi grāmatu “Marijas dziesmas un stāsti”, kurā apkopoti latviešu garīdznieču raksti. Šajā grāmatā Zilgme Eglīte saka: “Aicinājums ir tas, ko es nevaru nedarīt. Reiz es kļuvu par mācītāju, jo citādi nevarēju. Kaut arī pašlaik nevaru darīt savu sirds darbu, neizlietotie talanti neliek mieru. Sirds degsme, pārliecība un ideālisms noglabāti aiz smagām durvīm gluži kā talārs, kas tur karājas…”
Savukārt Ieva Zeiferte raksta: “Esmu viena no nedaudzajām dīvainēm, kas izvēlējās palikt Latvijā un pieņemt tos nosacījumus, kurus sievietēm kalpošanā izvirza LELB – evaņģēlistes statuss, aizliegums kandidēt uz ordināciju, līdz ar to aizliegums konsekrēt Vakarēdienu, iesvētīt, laulāt, piedalīties Sinodē ar vēlēšanas tiesībām… Šie daudzie aizliegumi un izvēle palikt Latvijā veidojuši iespējas kalpot citādā veidā..” I.Zeiferte bijusi kapelāne, evaņģēliste, lektore, no 2001. gada Talsu sieviešu un bērnu krīžu centra vadītāja. Mūsu ordinētajām mācītājām varētu vēlēt ko līdzīgu Ž.Kotjē teiktajam: “Kalpojiet nevis tāpēc, ka esat sievietes, bet tāpēc, ka esat aicinātas kalpot.”
***
Otrā rītā pēc krustā sišanas divām sievietēm Jēzus nāca pretī un teica: “Nebīstieties, ejiet un sakiet maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju un tur viņi mani redzēs.”
Labi, ja sievietes arī šodien nenobīstas un seko Jēzus aicinājumam – iet un teikt brāļiem, ko viņas redzējušas. Viņas bieži vien redz pirmās. Vai tas izraisa bailes stiprajā dzimumā? Līdz šim struktūras vairāk noteikuši vīrieši, bet garīgajā dzīvē vairāk iesaistījušās sievietes.
Vara un kalpošana nav sinonīmi.
