Centrālais Jelgavas alternatīvās mūzikas gada notikums ir aiz muguras – teju divpadsmit stundu atšķirīgas un tai pašā laikā vienojošas jaunās rokmūzikas 20. augusta Jaunās rokmūzikas festivālā.
Centrālais Jelgavas alternatīvās mūzikas gada notikums ir aiz muguras – teju divpadsmit stundu atšķirīgas un tai pašā laikā vienojošas jaunās rokmūzikas 20. augusta Jaunās rokmūzikas festivālā.
Patīkams jauninājums festivālā bija folkmūzikas mākslinieki, kas jau no pulksten 18 vakarā uzstājās pirmajiem atnākušajiem viesiem. Tostarp īpaši jauki bija dzirdēt limbažnieku Kalvi Gerķi, kas atgādināja Ģeogrāfijas fakultātes kopmītņu ģitārroku ar tam piemītošajiem intīmi depresīvajiem tekstiem.
Turpinot Kalvja sākto muzikālo “vilni”, uz skatuves kāpa Imants Daksis, kas jelgavniekiem jau ir labi pazīstams gan ar savām soloprogrammām, gan arī ar darbošanos kopā ar nu jau izjukušo projektu “Pasaules gaisma”. Te gan jāpiebilst, ka mūziķis bija dikti samulsis, uzstājoties ne pārāk lielam klausītāju lokam, kas uz to brīdi bija sanākuši. Tas gan šķiet dīvaini, jo nebūt ne tik sen Daksis muzicēja vēl šaurākam klausītāju lokam.
Vilšanos sagādāja “Skumju akmeņu” dalībnieka Kaspara pēkšņā saslimšana, kuras dēļ diemžēl neizdevās iepriecināt atnākušos skatītājus ar grupas pēdējo uzstāšanos brīvdabas rokfestivālā. Tā vietā uz skatuves kāpa grupas soliste Helēna, kas pagājušajā gadā ar savu soloprogrammu priecēja “Rozaa peldbaseina” apmeklētājus. Viņas simpātiskās liriskās dziesmiņas nudien atdzīvināja klātesošo sejas.
Pēc Helēnas ar daudz skaļāku performanci uz skatuves kāpa jelgavnieki “The Deep”, kas pagājušogad jau bija redzēti turpat blakus pils saliņai – Jelgavas pilī Studentu folkfestivālā. Kaut arī pie lielākās cieņas pret “post grunge”, nedz viņi, nedz arī pēc tam uz skatuves kāpušie “Gelousy”, kas nebūt nespēlē paviršu šā stila atveidojumu, tomēr nespēja “sakurināt” tik tālu, lai to varētu nosaukt par, mūzikas žargonā izsakoties, “kačku”.
Toties “Dzelzs vilka” uzstāšanās, kā jau varēja sagaidīt, bija viena no vakara kulminācijām, sniedzot patiesu gandarījumu. Puiši nospēlēja vienu no saviem pēdējā laika labākajiem koncertiem. Tas raksturojams it īpaši ar to, ka Jurim Kaukulim, kas uz skatuves vienmēr ir īpaši aktīvs un sakurina arī publiku, piebiedrojās basģitārists Armands Butkēvičs. Varbūt tieši pateicoties tam, “Vilka” uzstāšanās laikā bija grūti atrast kādu, kas nebija pietuvojies skatuvei pēc iespējas tuvāk, lai klātienē ne tikai dzirdētu, bet arī redzētu uzstāšanos.
Gotiskā “doom metal” pārstāvji “Eternal Snowfall” pirmkārt jau pārsteidza ar solisti – par šo daiļā dzimuma pārstāvi runas nemitējās vēl ilgi pēc festivāla beigām. Varbūt arī tas (bet noteikti ne tikai) ietekmēja publikas pozitīvo attieksmi pret rīdziniekiem, kas gan ar solistes balsi, gan ar ģitāristu virtuozitāti ļāva noprast, ka Latvijā “dūmistiem” vēl būs ko darīt.
Kaut gan Stokholmas puikas “In Grey” festivālā piedalās jau otrreiz, negribētos teikt, ka šī bijusi viņu labākā uzstāšanās, jo viesu gotiskais roks dažbrīd jau sāka apnikt. Kā izteicās kāds no festivāla apmeklētājiem – diezin vai šī ir īstā mūzika, kas būtu jāklausās koncertos, drīzāk jau mājās, vienatnē, guļot gultā vai sēžot uz balkona. Varbūt paši par to pārliecināti, zviedri aktīvi dalīja publikai sava vēl neiznākušā albuma paštaisītās kopijas.
Līdz ar to “hc/emo” grupas “Reaching Bravo” uzstāšanās bija kā zemenes ziemas vidū – patīkams svaigums pēc gotiskās stundas. Pārsteidzoši, ka grupa kopā ir tikai sešus mēnešus, jo muzikālais sniegums liecināja par labu tam, ka saspēle trenēta jau gadiem. Varētu vienīgi novēlēt, lai puiši nezaudē darba sparu un turpina tādā pašā garā arī turpmāk.
Noslēdzošajā daļā festivāls atvadījās no apmeklētājiem ar trim pankgrupām – pašmāju “Tanku dūri”, “PND” priekšgalā un somu panka dinozauriem “Kohu – 63”. Par pirmajiem diviem viss ir skaidrs, puikas nospēlēja savas klasiskās uzstāšanās labākajā veidā, bet “Kohu – 63”, kas Latvijā ir jaunums un līdz šim nav redzēti, tika vērtēti divējādi. Tiem, kas jau bija iesiluši pie pašmāju pankmūzikas, šis mazliet agresīvāks un smagāks sniegums bija pārsteidzoši patīkams, savukārt citiem, kas visu pankmūzikas laiku vēroja notiekošo no malas, varēja šķist, ka kaut kas nav, kā vajag. Tā atzinās arī paši somi – kaut kas traucējis līdz galam atvērties, un tāpēc arī spēli viņi vērtēja ļoti piezemēti.
Galu galā jāatzīst, ka festivāls šogad ir vairāk nekā izdevies. Kaut arī organizatori – Jelgavas pilsētas pašvaldības aģentūra “Kultūra” – nākamgad grib atteikties no pasākuma iesākšanas pa dienu, manuprāt, tas nebūtu vajadzīgs, jo patīkamais folks, kas ieaijā festivālu, sniedz īpašo “fīlingu”, kas pavada tevi vēl arī ilgi pēc pasākuma.
