Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pati uzvari ļaunu ar labu… Tie ir vārdi no kādas visgudras grāmatas. Un, ja mēs tajos ieklausāmies nopietni, tad nav viegli šos vārdus ignorēt. Nākas cīnīties ar sevi pret sevi.
Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pati uzvari ļaunu ar labu… Tie ir vārdi no kādas visgudras grāmatas. Un, ja mēs tajos ieklausāmies nopietni, tad nav viegli šos vārdus ignorēt. Nākas cīnīties ar sevi pret sevi.
Parasti šī cīņa kompromisa rezultātā pārvēršas par pelēcīgu mijkrēsli. Nav īsti ne gaismas, ne tumsas.
Grozi, kā gribi, bet kompromiss agrāk vai vēlāk neapmierina nevienu. Pelēka krāsa ir vienaldzīga. Ne balta, ne melna, ne zaļa, ne sarkana. Daudz lietoto jēdzienu “tolerance” es arī krāsotu pelēku. Sākumā tas var būt gaiši rozā vai jauki zilgans, bet vēlāk apbružājas truluma dīķī un kļūst garlaicīgi pelēks. Pelēkais nevienam netraucē. Pelēcība piekāpjas ne cilvēkmīlestības, bet vienaldzības dēļ.
Mēs redzam ļaunumu visapkārt – valdība draņķīga, tiesneši pērkami, advokāti melīgi, skolotāji īgni, ārsti alkatīgi, šoferi neuzmanīgi. Nekādas tolerances mūsos.
Vienīgi pašu suns vai kaķis puslīdz pieņemams. Murrā Muris pelēki strīpains, bet Tobītim viena ķepiņa no dzimšanas pelēka. Bet tas ir cits pelēkums – tikai ārējs. Jo suns mūs no sirds mīl, luncina asti, bet kaķis glaušas gar kājām. Viņi nav toleranti. Viņi ir aktīvi sava saimnieka, sava kaula, savas asakas mīlētāji. Jūs teiksiet, tu māsiņ, nesaproti, kas ir tolerance. Jā, Latvijas apstākļos tiešām nesaprotu, jo parasti – viens viedoklis ir atzīts par tolerantu, bet cits par netolerantu no pašu tolerances cīnītāju puses.
Bērnus agrāk atrada kāpostos, tagad miskastēs. Būsim toleranti, jo nezinām visus iemeslus.
