Šovasar apceļojot dzimteni, nolēmu iepazīties ar mazpilsētu Daugavas vidustecē, kas daļēji nes Jelgavas vārdu, proti, – Jaunjelgavu.
Šovasar apceļojot dzimteni, nolēmu iepazīties ar mazpilsētu Daugavas vidustecē, kas daļēji nes Jelgavas vārdu, proti, – Jaunjelgavu. Tūlīt jāteic, ka galvenajai ielai tur ir Jelgavas nosaukums. Kas tad tā par vietu, kur mūsu pilsētu ikdienā tik bieži godā?
Diez vai kāda pilsēta Latvijā piedzīvojusi tik daudz nosaukumu kā Jaunjelgava. Vispirms tur bijis sēļu pilskalns. Tālākās vēsturiskās ziņas cieši saistītas ar hercoga Jēkaba tēva brāli Frīdrihu. Viņš ap 1590. gadu dibināja pilsētu, ko nosaucis par Sēreni (tagadējais Sērenes pagasta centrs ar baznīcu no turienes ir apmēram divdesmit kilometru). Pēc hercoga nāves 1640. gadā Sērene pārgāja viņa atraitnes hercogienes Elizabetes Magdalēnas īpašumā. Viņa panāca, ka pilsētu pārdēvē mirušā vīra vārdā – par Fridrihštati.
1647. gada 15. janvārī hercogiene izsludināja pilsētas tiesības un deva tai ģerboni. Jūlijā Polijas karalis Vladislavs apstiprināja Frīdrihštates dibināšanas rakstu. Tā kā hercogienes mantotās zemes platība bija visai liela – 2830 desetīnas (1 desetīna ir apmēram 1,09 hektāri) –, gluži neviļus sanāca tā, ka lielāka par Fridrihštati tagadējā Latvijas teritorijā bija tikai Rīga. Tā kā hercogu rezidence atradās Jelgavā, jauno pilsētu tautā sākuši saukt par Jelgaviņu, Lubu Jelgavu un pat Jauno Rīgu. Tikai te ir viena būtiska piebilde. 18. un 19. gadsimtā vairāk nekā 70 procenti pilsētas iedzīvotāju bija ebreji un vārdus Jaunā Rīga viņi teica savā valodā Nai Rige. Saīsināti tas iznācis Nairi.
Kā Jelgava tapa par Jelgavu?
Skaidrojot Jaunjelgavas nosaukumus, sevi pieķēru, ka īsti nezinu, kopš kura laika Jelgavu sauc par Jelgavu. Agrāk tā taču bijusi Mītava. Jelgavas pils muzeja vadītāja vēsturniece Ginta Linīte paskaidroja, ka noteikta datuma pilsētas nosaukuma maiņai nav. Vāciešiem, Krievijas cara ierēdņiem tā vienmēr bijusi Mitau un Mitava, bet latviešiem jau izsenis tautas dziesmā apdziedātās “lielās muižas” vārds bija Jelgava. Kad vēstures gaitā latvieši apņēmās nodibināt valsti, Jelgavas vārds nostiprinājās. Cerēsim, ka tāds turēsies mūžu mūžos.
Runājot par Jaunjelgavu, liekas savādi, kāpēc tur dzīvoja tik daudz ebreju. Izskaidrojums ir vienkāršs. Šī tauta ir ļoti rosīga uz tirgošanos. Bet Jaunjelgava jeb Nairi atradās tieši tajā vietā, kur Daugavā beidzās bīstamākās krāces un no kurienes līdz pat jūrai upe plūda daudzmaz vienmērīgi. Tādēļ no visas apkārtnes tieši uz Jaunjelgavu brauca pajūgi ar daždažādiem lauku labumiem. Preces tika krautas laivās un vestas lejup uz Rīgu. Laivas no Rīgas puses ar” nenāca tukšā. Tajās bija amatnieku un manufaktūru ražojumi. Tātad tirdzniecības attīstībai bija pamats. Tādēļ nav brīnums, ka no 1795. līdz pat 1924. gadam Jaunjelgava bija apriņķa centrs. 19. gadsimta vidū pilsētā bija vairāk nekā pieci tūkstoši iedzīvotāju. Līdztekus ebrejiem – lielākā skaitā vācieši, kuriem tur bijusi gan sava draudze, gan skola.
Sliedes labākas par upi
Kādi tad bija cēloņi tam, ka 1925. gadā Jaunjelgavā dzīvoja vairs tikai 2153 pilsoņi, no kuriem 1527 bija latvieši, 561 ebrejs un 29 vācieši? Pirmkārt, vainojams Pirmais pasaules karš. Vēsturnieks Uldis Ziemelis nule izdotajā grāmatā “Ko neparedzēja hercogs Jēkabs?” (tā stāsta par okupācijas režīmu nodarītajiem zaudējumiem Jēkabpils apriņķī) raksta: “Fridrihštate laikam bija visnopostītākā apriņķa pilsēta Latvijā: sagrautas un nodedzinātas vairāk nekā tūkstoš ēkas. Līdz 1938. gadam no tām tika atjaunotas tikai 466.” Otrs pilsētas panīkuma cēlonis bija saimniecisks. Proti, arvien lielāku ietekmi saimniecībā ieguva dzelzceļš. 1861. gadā tika atklāta līnija Rīga – Orla, bet 1902. gadā līnija Jelgava – Krustpils gar Daugavas kreiso krastu. Nu vezumnieki ar savām precēm stūrēja vairs ne uz Jaunjelgavas laivu steķiem, bet gan uz Skrīveru, Aizkraukles, Mentas un citām dzelzceļa stacijām. Tādēļ arī daudzi ebreju tirgotāji pilsētu atstāja. Tomēr 1938. gadā pilsētā vēl darbojās 120 veikalu (tātad uz apmēram divdesmit iedzīvotajiem viens). Gandrīz visi tie piederēja ebrejiem. Pēc pāris gadiem vairāk nekā pieci simti – visi šīs tautības jaunjelgavieši – sagūla holokausta upuru masu kapā. Vēsturnieki noskaidrojuši, ka diemžēl arī vairāku latviešu rokas (šīs personas varētu būt trīs vai četras) ir notraipītas ar ebreju asinīm. Pēc kara čeka viņu pēdas tā arī nesadzina.
Kāpēc malka dārga?
20. gadsimta otrajā pusē Jaunjelgavā visstraujāko attīstību guva ar mežu saistītās nozares. Kā man pastāstīja vīrs pensijas gados Jānis Avotnieks, padomju laikos tur ražots pat līdz astoņiem tūkstošiem biroja mēbeļu komplektu mēnesī. Viens tāds komplekts sastāvējis no rakstāmgalda, krēsla, dokumentu skapja. Kokapstrāde pilsētā attīstās arī tagad. Lielākais uzņēmums daļēji pieder zviedriem. Jaunjelgavā ražo apkurē izmantojamās skaidu granulas, kas pilnībā tiek eksportētas uz Rietumiem (Latvijā to kurināšana nav izdevīga). Protams, ir labi, ka jaunā ražotne dod darba vietas. Taču, no otras puses, zviedri ar savu saimniecisko rosību ir pacēluši malkas cenas. Un tā pilsētā, kur patlaban dzīvo ap divi tūkstoši trīssimt iedzīvotāju, pagaidām ir galvenais kurināmais. Perspektīvā varbūt malkai varētu pievienot Saules baterijas (tādas jau esot rajona centrā – uz Aizkraukles vidusskolas jumta), bet tas Jaunjelgavā, kur vairumu māju sedz vecais, azbestu saturošais šīferis, pagaidām šķiet tāla lieta.
Kazas ir, trūkst dzejas
20. gadsimta sākumā Jaunjelgavā bija piecas sinagogas (pēc Pirmā pasaules kara tika atjaunotas četras). Pēc Otrā pasaules kara vairs nav nevienas. Tās atdzīvojušās vienīgi pērnajā mācību gadā organizētajā vietējā skolēnu zīmējumu konkursā “Zīmējam sinagogas”. Runājot par ticības lietām, jaunjelgavieši lepojas ar savu vienīgo padomju laikos no jauna uzcelto luterāņu baznīcu. Latvijas brīvvalsts laikā pilsētas centrā bija luterāņu dievnams, taču tūlīt pēc kara “istrebiteļi” to esot nopostījuši. Tad nu 1967. gadā no tolaik tik populārajiem baltajiem silikāta ķieģeļiem pilsētas nomalē pie kapsētas uzbūvēts jaunais dievnams – Mārtiņa Baltā baznīca. Izpildu komitejas priekšsēdētājs Maigonis Grāvleja, kas tagad guļ kapos netālu no zvanu torņa, par to dabūjis divus rājienus.
Vēl, runājot par Jaunjelgavas kultūras mantojumu, tur dzimušais un augušais, taču gados jaunais vidusskolas direktors Jānis Ozoliņš piebilda, ka Aleksandra Čaka dzejolis par pilsētiņu, kuras simbols ir balta kaza, ir nevis par Jelgavu, bet gan Jaunjelgavu. Viņš ar velosipēdu no Rīgas turp esot braucis pie savas mīļotās. Un tiešām, dodoties prom, pļaviņā blakus Daugavai uz pilsētas robežas pamanīju āzi un kazu. Mazliet tālāk ganījās Latvijas brūnās govis. Izpeldēju līkumiņu tīrajā un veldzējošajā ūdenī. Un tad, mazliet apžuvis, gāju aprunāties ar ganu, vecāku vīru ar galvā uzmauktu naģeni, kādas pirms gadiem divdesmit valkāja lauku šoferi. Biju iedomājies, ka šīs gotiņas varētu piederēt Jaunjelgavas iedzīvotājiem, kas vasarā ganībās savus lopiņus salaiduši kopā un pēc pašu noteiktas kārtības iet ganīt (tā, piemēram, deviņdesmito gadu pirmajā pusē rīkojās Bēnes iedzīvotāji). Taču izrādījās, ka ne. Vecajam vīram, kurš darbojās kā gans, piederēja viss ganāmpulks: 13 govju, 13 teļu un 9 jaunlopi. Vēl lielāks bija mans izbrīns, uzzinot, ka govis netiek audzētas pienam, bet gan gaļai. “Lai es varētu nopirkt visus tos piena vadus un citas lietas, ko tagad no zemniekiem prasa, man būtu jāpārdod viss ganāmpulks,” paskaidroja saimnieks. Latvijas brūnās, ar kuru pienu izaugusi arī mana paaudze, audzē gaļai – tas likās ļoti savādi. Pārmijot vēl dažu teikumus, atklājās, ka šīs peldētājiem un citiem atpūtniekiem piemērotās ganības gan pieder citam īpašniekam. Zeme esot īpaši vērtīga – maksājot piecus latus kvadrātmetrā. Tādēļ, ļoti iespējams, te pēc laika būs kādas lepnas vasarnīcas ar laivu piestātnēm. Pagaidām jaunais zemes īpašnieks pret govju ganīšanu Daugavmalā esot labvēlīgs, citādi tā vietiņa ātri vien aizaugtu.
