Pēdējie tautas aplausi ir izskanējuši… Elzu Radziņu redzēsim vēsturiskos materiālos, bet viņa neiegriezīsies Jelgavā – savā dzimtajā pilsētā, kuru mīlēja.
Pēdējie tautas aplausi ir izskanējuši… Elzu Radziņu redzēsim vēsturiskos materiālos, bet viņa neiegriezīsies Jelgavā – savā dzimtajā pilsētā, kuru mīlēja. Kādā pieņemšanā pie mūsu pilsētas mēra Elza Radziņa ar sev raksturīgo atraktivitāti esot teikusi, ka Jelgavu viņam ir jātur augstāk par paša sievu.
Karaliene mirst, pavalstnieki paliek. Paliek viņas dotais Jelgavai, un katrs, kas ar viņu ticies personīgi, var justies mazliet izredzēts.
Neko vairāk par ziediem…
1. ģimnāzijas bibliotēkā ir 465 grāmatas ar aktrises veltījumu skolai, tostarp arī fotoalbums ar fotogrāfijām no ārzemēm, kur viņa viesojusies. Šo albumu skolā izmanto ģeogrāfijas stundās. Stāsta bijušais ģimnāzijas direktors Elmārs Sakne: “Mūsu skolas absolventi trimdā 1989. gadā izdeva grāmatu “Academia Petrina”. 1990. gadā aktieris un režisors Laimonis Siliņš to centās atvest uz Latviju, lai uzdāvinātu māksliniecei, tomēr to viņam konfiscēja. Pateicoties savai popularitātei, Elza Radziņa no drošības orgāniem to atguva un šo vienīgo eksemplāru uz laiku iedeva man. To pārkopēju, bet vēlāk iemainīju pret oriģinālu, pateicoties Zviedrijā dzīvojošajam Mārim Slokenbergam. Viņa bija ļoti saistījusies ar skolu. Mums Radziņas un Šalkoņa ierašanās bija svētki. Neko vairāk par ziediem un pateicību dot nevarējām.”
Režisore Vija Zelmene: “Man bija tāda sajūta, ka ikreiz, kad Elza Radziņa viesojās 1. ģimnāzijā, viņa it kā atvadījās. Kā pati mēdza teikt – bija gatava iesaukumam. Un ikreiz mani pārsteidza, ka tad, kad Radziņa ir uz skatuves, gadu viņai nav daudz. Muzejā joprojām var apskatīt izstādi “Latviešu biedrībai – 125″, un tur māksliniece ir ļoti daudz redzama.”
“Ja izkārpīšos, zvanīšu”
Patiesi tuvas attiecības Elzai Radziņai bija izveidojušās ar bērnu un jauniešu centra “Junda” direktori Silviju Andersoni. Tās sākās pirms desmit gadiem, kad Silvija vadīja “3×3” nometni un uzaicināja skatuves karalieni mazliet padarboties. “Pretēji tam, ka Lilija Dzene un citi centās atturēt, viņa metās visā iekšā, un vienīgais, ko nožēloja, – ka nevar vairs visu tā izdzīvot kā jaunībā. Man bija grūta situācija, jo viņa nepieņēma naudu pat benzīna izdevumiem, brauca katru dienu un par saviem līdzekļiem klāja kafijas galdu visai grupai, kas viņu klausījās.
Traka uz dzīvi, traka uz prieku. Pretī nāvei skatījās daudzkārt. “Esmu gatava, bet, ja izkārpīšos, zvanīšu,” tā viņa bieži teica. Netiku pāri psiholoģiskai barjerai, ko pati biju uzlikusi. Par Elžuku esmu saukusi, bet tomēr uz jūs. Esmu ciemojusies pie viņas mājās, bet, sastopot tur arī Māru Zemdegu, jutos mazliet tā kā no laukiem, bet tā jau ir mana problēma.
Viņa par visu prata priecāties. Par katru uzmanības apliecinājumu zvanīja, pateicās. Pēc “3×3″ nometnes, kad teicu paldies par darbu ar kārumu grozu, viņa priecājās kā bērns, katru kārbiņu pagrabinot, aptaustot, aplīksmojot.”
Pēc “graķīša” antresolā
“Uz pēdējo lielo jubileju biju aicināta un iesēdināta starp Raimondu Paulu un Gunti Ulmani. Jā, jūtos mazliet izredzēta, bet neesmu tikusi pāri izjūtai, ka tas nav īsti pelnīti. Otru cilvēku ar tādu vitalitātes un dzīves garšu es nezinu. Ir tāda teorija par to, ka mums jāuzraksta savi ideālie cilvēki. Elza Radziņa ir manā sarakstā. Viņa ir gaišas vitalitātes paraugs. Mēs atļāvāmies arī pikantības un intīmāku atklātību. Kad ciemojos, ikreiz vajadzēja arī graķīti paņemt, tad viņa kāpa uz ķeblīša pakaļ antresolā noliktajiem dzērienu krājumiem, bet… lejā jau gan īsti vairs netika,” atceras Silvija. Es nezinu, vai to drīkst rakstīt, bet pikanti un viņu raksturojoši tas ir ļoti. Viņa man zvana un saka: “Es sapratu, ka ir slikti un laikam jāmirst, bet tad sāku domāt, vai sievietēm zārkā jāliek krūšturi. Oļģerts arī nezinās. Kamēr noskaidroju, aizmirsu nomirt.”
Tā viņa smējās pretī atvēlētajam laika nogrieznim, kas dila. Tikai karaliene var atļauties tā runāt par nāvi un tā priecāties par dzīvi. Līdz šim saukta par Teātra karalieni. Bet Jelgava ir pilsēta, kas var kronēt viņu arī kā Dzīves karalieni. Tieši tagad, kad viņa vairs nezvana, lai pateiktu, ka šoreiz ir izķepurojusies.
“Gribas raudāt aiz pateicības”
Vēl viens cilvēks, kas apzinās sevi kā dāsni apdāvinātu, ir kultūras darbiniece Amanda Pranka. “Es tikai tagad, kad Radziņas vairs nav, saprotu, cik izredzēta esmu – sēdējusi pie viņas klātā galda, dzērusi viņas gatavoto tēju. Pateicoties Silvijai Andersonei, grupa meiteņu, kas interesējās par teātri, nonācām Radziņas mājās. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Toreiz, kad atvadījāmies, viņa paņēma manu roku un teica: “Meitiņ, visām fotogrāfijām otrā pusē uzraksti gadu, citādāk vēlāk neko neatcerēsies. Atmiņa var pievilt.” Tas ir Radziņas nopelns, ka man fotogrāfijās ir liela kārtība. Toreiz pārsteidza, ka viņa par katru bildi, suvenīru, krūzīti un podiņu varēja pastāstīt stāstu par dāvinātāju, vietu un laiku. Kad tagad runāju, joprojām sajūtu viņas roku savā. Un vispār… es nezinu, vai to var saprast, bet gribas raudāt aiz pateicības, ka man bijusi iespēja kaut mirkli būt viņai tik tuvu.”
Kā pieņemt mīlestību?
Astoņdesmito gadu sākumā es, raksta autore, strādāju toreizējā Andreja Upīša Akadēmiskajā drāmas teātrī par ģērbēju. Pletēju skatuves tērpus, nēsāju tos augšā lejā, vilku ciet korsetes, āķēju āķus, izrādes brīvajā laikā tupēju kulisēs un vēroju katras izrādes atšķirīgos impulsus, kas veidojās ikreiz no jauna.
Ieiet lielajā ģērbtuvē, kur sēdēja Lidija Freimane, Elza Radziņa un Velta Līne, man vienmēr bija problēma. Jutos kā iemaldījusies. Man neizzuda sajūta, ka ap katru grima galdiņu un spoguli apvilkta kāda neredzama robeža. Elzai Radziņai gan tā nebija izteikta un dažreiz izzuda pilnīgi. Mākslinieces runāja par sadzīviskām lietām, mākslas lietām, bet sajūta, ka viņu gars mājo vēl kaut kur citur, neizzuda.
Elza Radziņa bija iemīļojusi manu kolēģi Intu Kaltenieci. Arī viņa bija to izredzēto pulkā, kas viesojās pie mākslinieces mājās un visādi citādi tika lutināta. Tajās reizēs, kad izrādi apkalpoju es, jutos tā, it kā krāptu mākslinieci. Tā noteikti nebija viņas vaina, bet kāda neizdibināma problēma manī pašā. Baidījos pārāk tuvoties, lai neiekļūtu viņas lutināmo sarakstā, jo tad vienkārši nezinātu, ko darīt tālāk. Man bija bailes no tā, ka arī mani viņa pēkšņi varētu sākt lolot, ja vien ļautos, un tad es justos vēl lielāka parādniece.
Tomēr no Teātra karalienes Elzas Radziņas manā grāmatu plauktā ir grāmata, ko saņēmu “Ugunī” pirmizrādē 1882. gadā, kur viņa toreiz spēlēja Horsta madāmu.
Pirmizrādēs skatuves māksliniece neaizmirsa nevienu, kas piedalījies izrādes tapšanā. Tad viņa nokāpa zemu zem skatuves pie skatuves strādniekiem un augstu pie lūkām, apciemojot gaismotājus. Visi tika apdāvināti – ģērbējas, šuvējas, frizieres, kurpnieki, butafori, rekvizitori. Un man tas radīja vairāk problēmu nekā prieka, jo… kā lai to tā vienkārši pieņem? Šodienas acīm raugoties, domāju, ka savu dāsno pateicību cilvēkiem viņa šļakstīja kā pludmales ūdeni tāpēc, ka visu mūžu līdzi nēsāja trūcīgo bērnību un mammītes mīlestību un pūles. Viņa nēsāja savu izredzētību kā Dieva dāvanu. Izprotot to, viņas dāsnumu varbūt mums būtu vieglāk pieņemt.
