Pēc noteikta laika cilvēks sāk pārvērtēt savu atmiņu krājumu, kur revīziju veicis arī laiks. Runā, ka dažām brūcēm tas ir vienīgais dziednieks.
Pēc noteikta laika cilvēks sāk pārvērtēt savu atmiņu krājumu, kur revīziju veicis arī laiks. Runā, ka dažām brūcēm tas ir vienīgais dziednieks. Tomēr tikai tik varens, cik katrs no mums to ļauj. Lielu daļu fotogrāfiju Ilga Pētersone jau novēlējusi ugunij, bet atmiņas uzticēja mums. Citu mantinieku šai bagātībai nav.
Kad zvanīju Ilgas kundzei, lai sarunātu tikšanos, vienā brīdī sāku bažīties, ka saņemsim atteikumu. “Nav nekā priecīga, ko stāstīt,” viņa sacīja.
Māja, kurā gaida
Cenās ir māja, kuras sakoptā apkārtne neliecina, ka to saimniece no ēkas otrā stāva, kuru viņa apdzīvo, nokāpj tikai retu reizi. Par spīti veselības problēmām, no šīs greznības Ilgas kundze atteikties nespēj. Lai gan samaksa par to ir stiprāka deva sāpju remdējošu līdzekļu.
Par vientuļu Ilgas kundzi neļauj nosaukt uzticamais suņuks Džeks, kas ar aizdomām un spītīgi izvairās no fotokameras, Ozolnieku novada Sociālā centra darbinieces Zeltīte un Villija un vēl pāris cilvēku, kas viņu apciemo, dažādu motīvu un izjūtu vadīti. Gaidīti ir visi. Ar Ilgas kundzes ceptu ābolkūku tiekam sagaidīti arī mēs.
Lai arī slimība pamanījusies iegrožot Ilgas Pētersones enerģijas pilno dzīves stilu, katra diena viņai ir saplānota.
Atmiņas
Par čekā un Krievzemē pārdzīvoto Ilga runā negribīgi, vien nopūšoties, ka visas nebūšanas dzīvē piekāpjas nelaimes priekšā, kas atņem tuvākos cilvēkus. Šādu zaudējumu Ilgas dzīvē bijis daudz. Viena cilvēka mūžam, šķiet, pārāk daudz.
Mazās Ilgas Bergmanes bērnība šķita skaista un bezrūpīga, kā tas pieklājas pārtikušās ģimenēs. Nākotne aicināja iepazīt ārsta amatu. Tēvam – armijas virsniekam – piederēja liela māja Kroņaucē un skaista sieva, kas viņam dāvāja dēlu un meitu. Par dzimtas mājām saucama arī tagadējā Ā.Alunāna muzeja ēka, kas savulaik piederējusi Ilgas vectēvam. Pirmo zaudējumu Ilga piedzīvoja divpadsmit gados. Mamma, nespējot pārdzīvot vīra donžuāna dabu, pieņēmusi lēmumu no dzīves šķirties. Šo mirkli Ilga redzēja savām acīm: “Sākumā nenosodīju mammu, tikai žēloju, domādama, nu kā tā varēja notikt. Pēc mammas nāves mani ievietoja internātā. Tagad uz to raugos citām acīm. Šo mammas soli nosodu.”
Virsnieks Bergmanis 1941. gadā tika nošauts Krievijā. Par viņa likteni meita uzzināja daudz vēlāk.
Ilgas kundze teic, ka viņas ģimene bijusi ultranacionāli noskaņota, abi ar brāli tika audzināti patriotisma garā. Par kalpošanu Latvijai – visas domas. “Manai paaudzei tas ir raksturīgs. Skolā tādi bija visi. Tagad gan tāds juceklis.
Ar lepnumu
1940. gadā Ilga apprecējās, piedzima dēls. Vīrs, būdams leģionārs, devās karā, bet mazais dēlēns Ilgas radiem šķita par apgrūtinājumu, dodoties emigrācijā. Viņi palika. Pēc neilga laika dēlu Ilga zaudēja, vēlāk – jau Krievijā dzimušu – otru dēlu. Visas dzīves laikā – trīs vīrus.
Krievijā atstāta krietna daļa Ilgas kundzes gadu, veselības un pārdzīvojumu. Aiz polārā loka viņa nokļuva, saņemot spriedumu pēc tā laika 58. panta. “Neesmu izvesta,” mana sarunas biedrene labo, “biju apcietinājumā par ļoti nopietnu apsūdzību. Vairāk nekā gadu pavadīju čekas pagrabā. Biju 25 gadus veca un ļoti nobijusies. Čeka ir čeka. Tur nav ko pieminēt. Vienkārši izturēju. Par spilgtākajām atmiņām no tā laika nedomāju un nemaz negribu domāt. Tās ir tik drūmas.”
Tiesa Ilgai piesprieda desmit gadu sodu, kopā ar citiem viņa tika nosūtīta uz Krasnojarsku, bet vēlāk – uz Noriļsku.
“Visu dzīvi esmu bijusi saistīta ar leģionāriem. Mans brālis Auseklis arī bija leģionārs, nepadevās, bet slēpās Tukuma mežos. Es dzīvoju Rīgā kopā ar vectēvu – mammas tēvu. Biju enerģijas pilna un šausmīga patriote. Nezināju, kur skriet, ko darīt. Brālis, zinot manu enerģiskumu, savus biedrus sūtīja pie manis, stāstot, ka māsa var visu. Baroju, slēpu, atradu un pie sevis pārvedu brāli. Vectēvs uz ceļiem lūdzās, lai neiesaistos šajā lietā. Domāju – kādus padomus gan var dot vecs cilvēks. Esmu jauna un gudrāka. Par mani ziņoja skolas biedrene. Visus arestēja, bet es kļuvu par organizatori.”
Ilga ceļā devās ešelonā, vēlāk ar baržu, ko drīzāk varētu nosaukt par peldošu kasti. “Bijām pārbijušies, bez ēšanas un dzeršanas. Tādi, kādus mūs arestēja. Es – zīda zeķēs un laiviņās, bet blakus – lauku tantuks uzreiz no kūtiņas aizvests. Februārī. 40 grādu salā. Vēlāk mums iedeva vecas vates bikses. Mirušiem cilvēkiem novilktas. Apsaldējās, mira.”
Tur, projām, un arī atgriežoties Ilga allaž bijusi īpaši lepna par to, ka bija politiskā ieslodzītā. Viņi turējās savā lokā.
Runājot par leģionāriem, Ilgas kundze nespēj slēpt sarūgtinājumu, ka šie vīri mūsu valstī tagad ir “non grata”.
Leģionāri un savas valsts patrioti bija visi trīs Ilgas kundzes vīri. Stalti un izskatīgi. Visi par sievu rūpējušies. Noriļskā viņa iepazinās ar savu otro vīru. Pārgāja vīra uzvārdā. Pēc specialitātes viņš bija konstruktors, arī izsūtīts politiskais. “Nedomājiet, ka ar citādiem būtu runāšana. Jūs mani atvainojiet! Deguns gāja pa gaisu – esmu politiskā, esmu cīnītāja. Visi jaunieši un vecie dzīvoja ar tādu domāšanu.”
Atgriešanās
Krievijā Ilga ar vīru nodzīvoja līdz 1954. gadam, kad dabūja atļauju izbraukt. “Pirmais, kas mani izbrīnīja atgriežoties, ir lielie koki. Likās esmu nokļuvusi kaut kādā burvju valstībā, kā teātrī ar lielām, skaistām dekorācijām. Koki likās kā butaforijas, jo tādus nebiju redzējusi ilgus gadus. Biju sajūsmā. Nopirkām mājiņu Cenās. Elektrības nebija, apkārt mežs, māja drausmīgā stāvoklī. Vīrs tā arī īsti nepaspēja atgriezties. Krievijā manu acu priekša saļima ar infarktu. Uz Latviju viņu atvedu ar lidmašīnu, ko varēju atļauties, pārdodot “Zaporožec” automobili.”
Ar trešo vīru Jēkabu Ilga nodzīvoja četrdesmit gadu. Pēc atgriešanās šķita, nu dzīve tikai sāksies.
Tagad
“Nevienu minūti neesmu nožēlojusi, bet tagad sāku domāt, vai pareizi esmu dzīvojusi. Ļoti grūti. Nekā man nav žēl. Varbūt mazliet sevis. Tā, ka man vairāk nav kustību. Ka palieku veca. Citādi jau ne. No pensijas nākas algot palīgu. Esmu ļoti patstāvīga, tāpēc ir grūti šo situāciju pieņemt. Pilna sociālā palīdzība paredzēta tikai, ja cilvēks pilnībā paliek uz gultas. Es negribu uz gultas gulēt. Es nemaz nevarētu nogulēt. Negribu padoties. Iedzeru pretsāpju tableti un – ārā. Esmu kustībā, ar savu štoku, un uz priekšu.”
Ar radiem ārzemēs Ilgai attiecības ir vēsas. Dzimtas manta sadalīta, ko nu vairs. “Mēs, šeit palikušie, viņiem esam nulles vērtē,” saka Ilgas kundze. Vienkārši tā ir. “Valda nesaprašanās un tas ārkārtīgais merkantilisms! Ir viens sarunu temats – nauda un manta.”
Sāpīgs sarunu temats Ilgas kundzei ir medicīna. Viņas veselība prasās pēc rūpīgas ārstu uzraudzības – par sevi neļauj aizmirst apsaldētās kājas, acis, kas cietušas no spīdzināšanas čekas pagrabos.
“Mūsdienu Latvijā radusies sajūta, ka mediķiem ir attieksme: ja esi vecs, laiks aiziet. Ar rajona slimnīcu esmu uz jūs. Tur nomira vīrs, brālis. Lai ko teiktu par padomju laikiem, medicīna bija augstā līmenī. Cilvēciskās attieksmes ziņā. Sirsnība. Tagad ir citādi. Es vienam ārstam ieliku kabatā desmit latu. Viņš man atbildēja: “Es ar tramvaju nebraucu.” Tādā sistēmā mums ir jādzīvo. Teicu savai dakterei: “Ar jūsu palīdzību man vēl jānodzīvo divi gadi. Gribētos piedzīvot kādu gaišāku skatu uz Latviju. Piedzīvot laiku, kad beidzot valstī būtu kārtīgi likumi, sakārtota medicīna. Vienlīdzīga pensija cilvēkiem, kas visu mūžu godīgi strādājuši. Nekas, arī haoss, nevar palikt mūžīgs. Arī varenā Roma sabruka. Kad pasaule saiet sviestā, arī no tā savs labums. Sviests jāizmanto tālāk. Dzīvoju ar gaišu skatu uz nākotni, liekot visu cerību uz jaunatni. Uz jums.
